pirmdiena, 2012. gada 29. oktobris

30 Minūšu panika pirms pasaules gala.


Pus stunda līdz pasaules galam, nodomāja Pēteris un nolēca no tilta, Žanis to visu redzēdams pārskaitīja sīknaudu kabatā, un devās uz krogu, izstrēbt pēdējo kausu alus. Gājiens līdz tuvākajam krogam viņam aizņēma piecas minūtes, kaut arī tas atradās tikai aiz stūra. Kopš cilvēce uzzināja ka tuvojas pasaules gals, laiks bija sācis ritēt savādāk, vai arī cilvēki to sāka uztvert savādāk. Žanis nesteidzās, skriet taapat vairs nebija kur. Tālab viņš lēnā un svinīgā gaitā, tādā kādu parasti var vērot bērēs, kur cilvēki galvas noliekuši, sadrūmušām vai dažkārt atvieglotām sejām nesteidzīgi slāj uz vaļējā kapa pusi, nesdami nesamērīgi dārgas ziedu kompozīcijas. Tā nu, šādā pat svinīgi drūmā atvieglojumā arī Žanis slāja.
                Ieejot krogā Žanim bija palikušas 25 minūtes uz šīs pasaules, tieši tāpat kā visiem pārējiem. Cilvēki pie galdiņiem raudāja un vaimanāja par neizbēgamo galu, par nepiemērotajiem laika apstākļiem pastardienai, par to ka aizmirsuši uzvilkt tīras zeķes, un nu pestītāja priekšā būs jāstājas smakojošām kājām ( par šo pēdējo gan uztraucās tikai kristieši). Pārējie kroga apmeklētāji  žēlojās par pārāk pesimistiski drūmo „Doom metal” grupu, kas centās no sevis un saviem instrumentiem izdabūt pēdējās skaņa, un nebija jau nekāds brīnums jo nepieradušām ausīm tās izklausījās kā sadomazohistu orģija kurā kāds tiek galēts nost.  Žanim gan nebija iebildumu pret grupu, taisnību sakot viņam tā likās pat ļoti piemērota pasaules galam.
                Apsēdies pie bāra letes, Žanis pasūtīja pinti gaišā alus, par ko bārmenis viņam pieprasīja piecus eiro, nosmējies par šo absurdumu, ka cilvēki pat no pasaules gala grib nopelnīt, viņš izvilka no maka 50 eiro banknoti sniedza to bārmenim un sacīja lai atlikumu paturot, jo tāpat atlikušas vairs tikai 23 minūtes ko to tērēt.
                Nostrēbis no kausa putas Žanis secinjāja – alus šai krogā joprojām garšo pēc ūdenī atšķaidīta apiņu ekstrakta ar stipru spirta un vecu zeķu piegaršas. Būtībā tas nebija nekāds pārsteigums, jo alus nosaukums bija „ Slima suņa murgi”, un tā reklāmas sauklis skanēja sekojoši „ Jūs vel neko tādu nebūsit baudījuši”, kas atbilda patiesībai vairumam cilvēku.
                Tomēr vienu lietu Žanis nespēja izprast, ja pasaule vairs nebija tāda kā agrāk, un pat laiks ritēja savādāk kā ierasts, tad kālab šis alus joprojām garšoja tikpat dranķīgi kā agrāk.
                Pēkšņi krogu piepildīja šāviena skaņa. Acīm redzot kāds pie galdiņa sēdētājs nebija izturējis spriedzi un ņēmis galu izšķaidot savas smadzenes ar vecu mauzer markas pistoli. Tā visticamāk reiz kāda mājās bija glabājusies kā relikvija no otrā pasaules kara.Droši ka kāds nu jau nelaiķis vectētiņš to bijā nocēlis kādam friču officierim un kā kara laupījumu pārnesis mājās lai varētu palielīties mazbērniem. Šim faktam visticamāk neviens nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, ja vien smadzeņu putra nebūtu trāpījusi bariņjam kristiešu, kas bija sapulcējušies bārā lai sludinātu savus pesteļus, mēģinot ar varu piespiest cilvēkus izsūdzēt savus grēkus un glābt svešas dvēseles, tādējādi nopelnot sev augstāku rangu debesu hierarhijā. Tā arī īsti nekļuva skaidrs vai tieši šie dvēseļu gani nebija pie vainas šo nabaga cilvēku 22 minūšu pāragrajā nāvē, jo kā reiz tieši tajā brīdī kad notika šī nenozīmīgā traģēdija , šie dieva jēri bija centušies glābt nelaiķu dvēseles, bet varbūt pie vainas bija arī vienkārši dranķīgais alus.
                Tā nu smadzeņu putras un sīku kaulu šrapnelīšu nosētie sludinātāji sāka gauži vaimanāt par to kā nu stāties pastarās tiesa priekšā nosķaidīti eksplodējušu galvu atliekām, pa gabalu atgādinot Džeku Uzšķērdēju pēc kārtējā slaktiņa. Talab nu šie vel cītīgāk sāka sludināt savu prieka vēsti, cerot, ka tas būs kaut neliels bonusiņš diev acīs, kas atsvērs viņu nepiedienīgo izskatu.
                Lieki nedomājot sprediķotāji pievērsās Žanim, un ņēmās to moralizēt, vest pie sirdsapziņas, skaitīt šim dieva baušļus, runāt ar viņu mēlēs, pesaucot svēto vārdus, par kuriem vispār kāds diezvai kādreiz maz bija dzirdējis. Būtu muļķīgi sacīt ka Žanis nejutās kā spāņu inkvizīcijas priekšā, jo tieši tā viņš tobrīd jutās, pie sevis prātodams, kaut arī viņam būtu kāds mauzers. Tas protams netiktu pavērsts pret paša smadzenēm, bet gan šiem nekaunīgajiem sprediķotājiem, galu galā Žanim nebija vēlmes atņemt sev atlikušās minūtes uz šīs zemes, kaut arī to bija atlicis vien 19. Tālab tika pieliktas visas pūles lai pretīgais alus tiktu pabeigts ātrāk un būtu iespēja pieklājīgi atvadīties no šī dvēseļu glābēju cirka. Žani dvēseles tāpat neuztrauca , jo tām tāpat kā dievam un citām pārdabiskām nejēdzībām viņš neticēja. Ar zināmu piepūli norijis pēdējo alus malku, viņš piecēlās kājās un skaļi bet pieklājīgi atvainojās par to , ka esot jāsteidzas tālāk , un par savu dvēseli viņš parūpēšoties pats, ja vien spēšot to atrast.
                Izejot uz ielas, Žaņa acīm pavērās vel neredzēts skats. Tas bija īsts jandāliņš. Viņu pārņēma sajūta, ka neredzamu dzīvnieku zooloģiskais dārzs būtu palaists ielās, tieši tai pašā brīdī kad visi cilvēki zaudējuši veselo saprātu. Ļaudis visapkārt bezjēdzīgi skraidīja, kliedza, raudāja, ko nu kurais, citi pat turpat uz lielas sāka rīkot milzīgas orģijas, kurās ietilpa pat vairāki desmiti indivīdu. Dažās grupās varēja redzēt pat pa sunim vai kādam citam zvēram. Žanis gan uz to noraudzījās visai vienaldzīgi, viņu neinteresēja vai suņi tur bija lai piedalītos šais cilvēku izvirtībās, vai tīras intereses pēc, meklēdami no visa šī bardaka izsist kādu labumu sev.
                Līdz pasaules galam 10 minūtes, secināja Žanis apskatot pulksteni. Viņš apsēdās uz soliņa pie upes, kas savu tecējumu nebija mainījusi tūkstošiem gadu, un visticamāk nemaz netaisītos to darīt, ja ne pasaules gala.
                Tā nu Žanis sēdēja un vēroja pīles, vismaz tās nebija sajukušas prātā. Pa Žaņa apziņu maisījās domas. Viņš prātoja par to kā būtu ja pasaules gals pēkšņi tiktu atcelts, un kāda būtu dzīve pēc tam. Vai cilvēki nožēlotu savu rīcību šajās pēdējās minūtēs. Vai globālais neprāts reiz beigtos , un vai cilvēki būtu gatavi atgriezties savās lepnajās piepilsētas villās un turpinātu pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, tikai tāpēc ka kaimiņam tāda ir un es nedrīkstu atpalikt. Vai viņi atgrieztos savos nožēlojamajos darbos, kur viņi tup katru dienu darīdami lietas kas tiem nemaz neiet pie sirds. Bet visvairāk Žani uztrauca doma – Ja pasaules gals tomēr nepienāktu, vai no kāda tomēr tiktu prasīta atbildība par šo neprātu. Adbilde uz visiem šiem jautājumiem izņemot pēdējo ir Jā, sprieda Žanis. Tas tiktu aizmirsts un uzskatīts par sava veida Tabu, neviens par to nerunātu jo visiem būtu kauns. Iespējams šī diena vispār tiktu izdzēsta no cilvēces vēstures. No kā izriet atbilde uz pēdējo vissvarīgāko jautājumu, nevienam neliktu atbildēt par globālo vājprātu, jo ši diena nekad nebūtu pastāvējusi.
                Taču pasaules gals bija neizbēgams, vairs tikai divas minūtes, un haoss uz ielas tikai pieņēmās spēkā. „Katrs pats izvēlas kā izklaidēties.” Pie sevis norūca Žanis, joprojām vērodams pīles, kas nu cīnījās ap maizes  gabalu ko kāds garāmgājējs bija iemetis upē.
                Viena minūte līdz pasaules galam un Vispārējais vājprāts bija sasniedzis klimaksi. Nu jau ālējās, bļāva, šāva, rāva, kāva, kvieca, un sprediķoja pilnīgi visi, izņemot Žani – viņš vēroja pīles.
                30....20...15...
                10 – Aleluja Pestītājs nāk glābt mūsu dvēseles....
                9 – AIZVERIES...
                8 – Es negribu mirt nevainīga....
                7 – Sen jau bija laiks....
                6 – Velns un elle es vairs nevaru iedzert , man ir slikti....
                5 – Nožēlojiet savus grēkus, un debesu vārti atvērsies.....
                4 – Cik vel ilgi jāgaida, man nav visa diena....
                3 – Grēku atlaides pirms pasaules gala, tikai 5.99 īpašais armageddona piedāvājums....
                2 – AAAAAAAA......
                1 – Bļēēē, Es iekāpu sū.....
               
                Pasaules Gals – Visi nomira kā dzīvnieki, cits kā traks suns, cits kā ar hiv slima žurka, cits aizgāja kā aita uz kaušanu, vienīgi Žanis nomira kā cilvēks , kas vēroja pīles.