Pus stunda līdz pasaules galam, nodomāja Pēteris un nolēca no tilta, Žanis
to visu redzēdams pārskaitīja sīknaudu kabatā, un devās uz krogu, izstrēbt
pēdējo kausu alus. Gājiens līdz tuvākajam krogam viņam aizņēma piecas minūtes,
kaut arī tas atradās tikai aiz stūra. Kopš cilvēce uzzināja ka tuvojas pasaules
gals, laiks bija sācis ritēt savādāk, vai arī cilvēki to sāka uztvert savādāk.
Žanis nesteidzās, skriet taapat vairs nebija kur. Tālab viņš lēnā un svinīgā
gaitā, tādā kādu parasti var vērot bērēs, kur cilvēki galvas noliekuši,
sadrūmušām vai dažkārt atvieglotām sejām nesteidzīgi slāj uz vaļējā kapa pusi,
nesdami nesamērīgi dārgas ziedu kompozīcijas. Tā nu, šādā pat svinīgi drūmā
atvieglojumā arī Žanis slāja.
Ieejot krogā Žanim bija
palikušas 25 minūtes uz šīs pasaules, tieši tāpat kā visiem pārējiem. Cilvēki
pie galdiņiem raudāja un vaimanāja par neizbēgamo galu, par nepiemērotajiem
laika apstākļiem pastardienai, par to ka aizmirsuši uzvilkt tīras zeķes, un nu
pestītāja priekšā būs jāstājas smakojošām kājām ( par šo pēdējo gan uztraucās
tikai kristieši). Pārējie kroga apmeklētāji
žēlojās par pārāk pesimistiski drūmo „Doom metal” grupu, kas centās no
sevis un saviem instrumentiem izdabūt pēdējās skaņa, un nebija jau nekāds
brīnums jo nepieradušām ausīm tās izklausījās kā sadomazohistu orģija kurā kāds
tiek galēts nost. Žanim gan nebija
iebildumu pret grupu, taisnību sakot viņam tā likās pat ļoti piemērota pasaules
galam.
Apsēdies pie bāra letes, Žanis
pasūtīja pinti gaišā alus, par ko bārmenis viņam pieprasīja piecus eiro,
nosmējies par šo absurdumu, ka cilvēki pat no pasaules gala grib nopelnīt, viņš
izvilka no maka 50 eiro banknoti sniedza to bārmenim un sacīja lai atlikumu
paturot, jo tāpat atlikušas vairs tikai 23 minūtes ko to tērēt.
Nostrēbis no kausa putas Žanis
secinjāja – alus šai krogā joprojām garšo pēc ūdenī atšķaidīta apiņu ekstrakta
ar stipru spirta un vecu zeķu piegaršas. Būtībā tas nebija nekāds pārsteigums,
jo alus nosaukums bija „ Slima suņa murgi”, un tā reklāmas sauklis skanēja
sekojoši „ Jūs vel neko tādu nebūsit baudījuši”, kas atbilda patiesībai
vairumam cilvēku.
Tomēr vienu lietu Žanis nespēja
izprast, ja pasaule vairs nebija tāda kā agrāk, un pat laiks ritēja savādāk kā
ierasts, tad kālab šis alus joprojām garšoja tikpat dranķīgi kā agrāk.
Pēkšņi krogu piepildīja šāviena
skaņa. Acīm redzot kāds pie galdiņa sēdētājs nebija izturējis spriedzi un ņēmis
galu izšķaidot savas smadzenes ar vecu mauzer markas pistoli. Tā visticamāk
reiz kāda mājās bija glabājusies kā relikvija no otrā pasaules kara.Droši ka
kāds nu jau nelaiķis vectētiņš to bijā nocēlis kādam friču officierim un kā
kara laupījumu pārnesis mājās lai varētu palielīties mazbērniem. Šim faktam
visticamāk neviens nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, ja vien smadzeņu putra
nebūtu trāpījusi bariņjam kristiešu, kas bija sapulcējušies bārā lai sludinātu
savus pesteļus, mēģinot ar varu piespiest cilvēkus izsūdzēt savus grēkus un
glābt svešas dvēseles, tādējādi nopelnot sev augstāku rangu debesu hierarhijā.
Tā arī īsti nekļuva skaidrs vai tieši šie dvēseļu gani nebija pie vainas šo
nabaga cilvēku 22 minūšu pāragrajā nāvē, jo kā reiz tieši tajā brīdī kad notika
šī nenozīmīgā traģēdija , šie dieva jēri bija centušies glābt nelaiķu dvēseles,
bet varbūt pie vainas bija arī vienkārši dranķīgais alus.
Tā nu smadzeņu putras un sīku
kaulu šrapnelīšu nosētie sludinātāji sāka gauži vaimanāt par to kā nu stāties
pastarās tiesa priekšā nosķaidīti eksplodējušu galvu atliekām, pa gabalu
atgādinot Džeku Uzšķērdēju pēc kārtējā slaktiņa. Talab nu šie vel cītīgāk sāka
sludināt savu prieka vēsti, cerot, ka tas būs kaut neliels bonusiņš diev acīs,
kas atsvērs viņu nepiedienīgo izskatu.
Lieki nedomājot sprediķotāji
pievērsās Žanim, un ņēmās to moralizēt, vest pie sirdsapziņas, skaitīt šim dieva baušļus, runāt ar viņu mēlēs, pesaucot svēto vārdus, par kuriem vispār
kāds diezvai kādreiz maz bija dzirdējis. Būtu muļķīgi sacīt ka Žanis nejutās kā
spāņu inkvizīcijas priekšā, jo tieši tā viņš tobrīd jutās, pie sevis prātodams,
kaut arī viņam būtu kāds mauzers. Tas protams netiktu pavērsts pret paša
smadzenēm, bet gan šiem nekaunīgajiem sprediķotājiem, galu galā Žanim nebija
vēlmes atņemt sev atlikušās minūtes uz šīs zemes, kaut arī to bija atlicis vien
19. Tālab tika pieliktas visas pūles lai pretīgais alus tiktu pabeigts ātrāk un
būtu iespēja pieklājīgi atvadīties no šī dvēseļu glābēju cirka. Žani dvēseles
tāpat neuztrauca , jo tām tāpat kā dievam un citām pārdabiskām nejēdzībām viņš
neticēja. Ar zināmu piepūli norijis pēdējo alus malku, viņš piecēlās kājās un
skaļi bet pieklājīgi atvainojās par to , ka esot jāsteidzas tālāk , un par savu
dvēseli viņš parūpēšoties pats, ja vien spēšot to atrast.
Izejot uz ielas, Žaņa acīm
pavērās vel neredzēts skats. Tas bija īsts jandāliņš. Viņu pārņēma sajūta, ka
neredzamu dzīvnieku zooloģiskais dārzs būtu palaists ielās, tieši tai pašā
brīdī kad visi cilvēki zaudējuši veselo saprātu. Ļaudis visapkārt bezjēdzīgi
skraidīja, kliedza, raudāja, ko nu kurais, citi pat turpat uz lielas sāka rīkot
milzīgas orģijas, kurās ietilpa pat vairāki desmiti indivīdu. Dažās grupās
varēja redzēt pat pa sunim vai kādam citam zvēram. Žanis gan uz to noraudzījās
visai vienaldzīgi, viņu neinteresēja vai suņi tur bija lai piedalītos šais
cilvēku izvirtībās, vai tīras intereses pēc, meklēdami no visa šī bardaka
izsist kādu labumu sev.
Līdz pasaules galam 10 minūtes,
secināja Žanis apskatot pulksteni. Viņš apsēdās uz soliņa pie upes, kas savu
tecējumu nebija mainījusi tūkstošiem gadu, un visticamāk nemaz netaisītos to
darīt, ja ne pasaules gala.
Tā nu Žanis sēdēja un vēroja
pīles, vismaz tās nebija sajukušas prātā. Pa Žaņa apziņu maisījās domas. Viņš prātoja
par to kā būtu ja pasaules gals pēkšņi tiktu atcelts, un kāda būtu dzīve pēc
tam. Vai cilvēki nožēlotu savu rīcību šajās pēdējās minūtēs. Vai globālais
neprāts reiz beigtos , un vai cilvēki būtu gatavi atgriezties savās lepnajās
piepilsētas villās un turpinātu pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, tikai tāpēc
ka kaimiņam tāda ir un es nedrīkstu atpalikt. Vai viņi atgrieztos savos
nožēlojamajos darbos, kur viņi tup katru dienu darīdami lietas kas tiem nemaz
neiet pie sirds. Bet visvairāk Žani uztrauca doma – Ja pasaules gals tomēr
nepienāktu, vai no kāda tomēr tiktu prasīta atbildība par šo neprātu. Adbilde
uz visiem šiem jautājumiem izņemot pēdējo ir Jā, sprieda Žanis. Tas tiktu
aizmirsts un uzskatīts par sava veida Tabu, neviens par to nerunātu jo visiem
būtu kauns. Iespējams šī diena vispār tiktu izdzēsta no cilvēces vēstures. No kā
izriet atbilde uz pēdējo vissvarīgāko jautājumu, nevienam neliktu atbildēt par
globālo vājprātu, jo ši diena nekad nebūtu pastāvējusi.
Taču pasaules gals bija
neizbēgams, vairs tikai divas minūtes, un haoss uz ielas tikai pieņēmās spēkā. „Katrs
pats izvēlas kā izklaidēties.” Pie sevis norūca Žanis, joprojām vērodams pīles,
kas nu cīnījās ap maizes gabalu ko kāds
garāmgājējs bija iemetis upē.
Viena minūte līdz pasaules galam
un Vispārējais vājprāts bija sasniedzis klimaksi. Nu jau ālējās, bļāva, šāva,
rāva, kāva, kvieca, un sprediķoja pilnīgi visi, izņemot Žani – viņš vēroja
pīles.
30....20...15...
10 – Aleluja Pestītājs nāk glābt
mūsu dvēseles....
9 – AIZVERIES...
8 – Es negribu mirt
nevainīga....
7 – Sen jau bija laiks....
6 – Velns un elle es vairs
nevaru iedzert , man ir slikti....
5 – Nožēlojiet savus grēkus, un
debesu vārti atvērsies.....
4 – Cik vel ilgi jāgaida, man
nav visa diena....
3 – Grēku atlaides pirms
pasaules gala, tikai 5.99 īpašais armageddona piedāvājums....
2 – AAAAAAAA......
1 – Bļēēē, Es iekāpu sū.....
Pasaules Gals – Visi nomira kā
dzīvnieki, cits kā traks suns, cits kā ar hiv slima žurka, cits aizgāja kā aita
uz kaušanu, vienīgi Žanis nomira kā cilvēks , kas vēroja pīles.