Sēžu darbā. Skan
radio. Nedzirdu. Cilvēki lido iekšā un arā kā apdullušas rudens
mušas. Atduras pret leti un sāk ar mani spēlēt šarādes, liekot
man minēt kāds ir viņu apmeklējuma mērķis. Mani tas netraucē.
Divu gadu laikā esmu pieradis pie šīs spēles.
Ja vajadzības un
vēlmes ir minimālas, nav grūti tās piepildīt.
Kad apkārtējā
pasaule liekas zaudējusi jēgu, kad ziņās dominē slavenību
tenkas nevis pasaules problēmas, vienīgais atkāpšanās ceļš
paliek paša prātā.
-Vai tu vakar
redzēji futbola maču? Mūsējie pilnīgi iznīcināja
pretiniekus.
-Nē, es par
sportu neinteresējos. Tas mani atstāj pilnīgi vienaldzīgu.
Tikpat labi es Jums varētu jautāt, ko jūs domājat par Kami
aprakstīto metafizisko revolūciju viņa filosofiskajā esejā
“Dumpinieks” .
Tad mēs
abi padomātu ka otrs ir nedaudz jucis, novēlētu labu
dienu, pateiktu paldies un uz redzēšanos, saprotot ka nav
īsti pa ceļam.
Ideāls
scenārijs vispārējai saskarsmei. Šad tad gan gadās
saskarties ar fanātiķiem, kas nebūt nav tik saprotoši,
un argumenti no tiem atlec kā gumijas bumbiņa pret betona
sienu, neatstājot uz tās nekādus nospiedumus. Pārāk
ignoranti lai būtu spējīgi uz diskusiju, pārāk
stūrgalvīgi lai spētu pieņemt, ka kādam citam varētu
būt atšķirīgs viedoklis. Ja cits viedokis vispār
pastāv, tas ir pilnīgi aplams viņu acīs. Kāds viņiem
ir atklājis “absolūtu” patiesību, kas pateicoties
viņu ticībai kādai autoritātei, nedrīkst tikt
apšaubīts.
Muļķi.
Jebkuram ir tiesības uz viedokli, visu pārējo pienākums
ir šo viedokli izvērtēt, apšaubīt un uzdot par to
visus iespējamos jautājumus. Lūk īss piemērs no
sarunas ar fanātiķi.
- Lai
dievs tevi svētī.
-
Piedodiet, bet es neticu augstākiem spēkiem.
- Bet
tad tu nonāksi ellē un nekad neiepazīsi patiesu prieku, ko var dot tikai ticība Kristum. Ne jau šajā dzīvē, bet
tajā īstajā mūžīgajā dzīvē, pēc nāves.
- Bet es
neticu ne ellei, ne paradīzei, doma par mūžīgu dzīvi
man uzdzen nelabumu. Ja arī pastāvētu kāds augstāks
spēks, viņš acīm redzot nav pārak ieinteresēts
pasaules labklājībā un vienlīdzībā. Ja viņš ir
pilnīgi vienaldzīgs pret sevis radīto, kāpēc gan mums
vajadzētu viņam ticēt.
-Es lūgšu,
lai Jūs atrastu dievišķo gaismu.
-Lūdzu,
netērējiet savu laiku manis dēļ.
-Es vienalga
lūgšu par jums.
Satiku šo
pašu personu atkal, aptuveni pēc pusotra gada. Nekas nebija
mainījies. Viņa joprojām ticēja un teicās par mani aizlūgt.
Es joprojām skeptiķis, ar cinisku apbrīnu vēroju viņu
paklausību, uzticību visam ko viņu limitētā uztvere ir
pieņēmusi par neapstrīdamu patiesību. Šeit pat neiet runa
par detaļām, detaļas ir mazsvarīgas un pierādījumi
šaubīgi. Bilde visā kopumā izskatās šķība un izkropļota.
Jebkurš kurs
saka ka apzinās absolūtu taisnību, ir melis, bieži vien pats
to nemaz neapzinoties. Nekad nesmu bijis spējīgs pieņemt kādu
absolūtu taisnību. Absolūta taisnība nedod atākpšanās
ceļu un izlēdz visus mainīgos.
Tomēr, ļoti
fascinējoši vērot kā cilvēki ir gatavi glābt citu
dvēseles, kaut arī citi nemaz nevēlas tikt izglābti. Tas ir
tāpat kā uzspiest kādam brīvību. Brīvība var nākt tikai
kautkur dziļi no sevis paša. Pašaptverošs fenomens, kas var
būt tikai dziļi individuāls un nekad pilnīgs. Pilnīga
brīvība pastāv tikai teorijā, tāpat kā utopija. Skaists
nesasniedzams mērķis uz ko tiecamies, bet nekad nespējam
panākt, un ja spētu visticamāk nemaz nezinātu ko ar to
iesākt.