Nihilista dienasgramata II - atskates.

Sēžu darbā. Skan radio. Nedzirdu. Cilvēki lido iekšā un arā kā apdullušas rudens mušas. Atduras pret leti un sāk ar mani spēlēt šarādes, liekot man minēt kāds ir viņu apmeklējuma mērķis. Mani tas netraucē. Divu gadu laikā esmu pieradis pie šīs spēles.

Ja vajadzības un vēlmes ir minimālas, nav grūti tās piepildīt.

Kad apkārtējā pasaule liekas zaudējusi jēgu, kad ziņās dominē slavenību tenkas nevis pasaules problēmas, vienīgais atkāpšanās ceļš paliek paša prātā.

-Vai tu vakar redzēji futbola maču? Mūsējie pilnīgi iznīcināja pretiniekus.
-Nē, es par sportu neinteresējos. Tas mani atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Tikpat labi es Jums varētu jautāt, ko jūs domājat par Kami aprakstīto metafizisko revolūciju viņa filosofiskajā esejā “Dumpinieks” .
Tad mēs abi padomātu ka otrs ir nedaudz jucis, novēlētu labu dienu, pateiktu paldies un uz redzēšanos, saprotot ka nav īsti pa ceļam.

Ideāls scenārijs vispārējai saskarsmei. Šad tad gan gadās saskarties ar fanātiķiem, kas nebūt nav tik saprotoši, un argumenti no tiem atlec kā gumijas bumbiņa pret betona sienu, neatstājot uz tās nekādus nospiedumus. Pārāk ignoranti lai būtu spējīgi uz diskusiju, pārāk stūrgalvīgi lai spētu pieņemt, ka kādam citam varētu būt atšķirīgs viedoklis. Ja cits viedokis vispār pastāv, tas ir pilnīgi aplams viņu acīs. Kāds viņiem ir atklājis “absolūtu” patiesību, kas pateicoties viņu ticībai kādai autoritātei, nedrīkst tikt apšaubīts.

Muļķi. Jebkuram ir tiesības uz viedokli, visu pārējo pienākums ir šo viedokli izvērtēt, apšaubīt un uzdot par to visus iespējamos jautājumus. Lūk īss piemērs no sarunas ar fanātiķi.

- Lai dievs tevi svētī.
- Piedodiet, bet es neticu augstākiem spēkiem.
- Bet tad tu nonāksi ellē un nekad neiepazīsi patiesu prieku, ko var dot tikai ticība Kristum. Ne jau šajā dzīvē, bet tajā īstajā mūžīgajā dzīvē, pēc nāves.
- Bet es neticu ne ellei, ne paradīzei, doma par mūžīgu dzīvi man uzdzen nelabumu. Ja arī pastāvētu kāds augstāks spēks, viņš acīm redzot nav pārak ieinteresēts pasaules labklājībā un vienlīdzībā. Ja viņš ir pilnīgi vienaldzīgs pret sevis radīto, kāpēc gan mums vajadzētu viņam ticēt.
-Es lūgšu, lai Jūs atrastu dievišķo gaismu.
-Lūdzu, netērējiet savu laiku manis dēļ.
-Es vienalga lūgšu par jums.

Satiku šo pašu personu atkal, aptuveni pēc pusotra gada. Nekas nebija mainījies. Viņa joprojām ticēja un teicās par mani aizlūgt. Es joprojām skeptiķis, ar cinisku apbrīnu vēroju viņu paklausību, uzticību visam ko viņu limitētā uztvere ir pieņēmusi par neapstrīdamu patiesību. Šeit pat neiet runa par detaļām, detaļas ir mazsvarīgas un pierādījumi šaubīgi. Bilde visā kopumā izskatās šķība un izkropļota.

Jebkurš kurs saka ka apzinās absolūtu taisnību, ir melis, bieži vien pats to nemaz neapzinoties. Nekad nesmu bijis spējīgs pieņemt kādu absolūtu taisnību. Absolūta taisnība nedod atākpšanās ceļu un izlēdz visus mainīgos.

Tomēr, ļoti fascinējoši vērot kā cilvēki ir gatavi glābt citu dvēseles, kaut arī citi nemaz nevēlas tikt izglābti. Tas ir tāpat kā uzspiest kādam brīvību. Brīvība var nākt tikai kautkur dziļi no sevis paša. Pašaptverošs fenomens, kas var būt tikai dziļi individuāls un nekad pilnīgs. Pilnīga brīvība pastāv tikai teorijā, tāpat kā utopija. Skaists nesasniedzams mērķis uz ko tiecamies, bet nekad nespējam panākt, un ja spētu visticamāk nemaz nezinātu ko ar to iesākt.