Mazajā lauku baznīciņā

"Dievs stāvi mums klāt" – nelabā balsī no kanceles kliedza mācītājs Afanasijs, un visa draudze kā nopērts suņu bars, noliektām galvām, ķēra katru dusmās izkliegto vārdu. "Elles ugunis sagaida ik vienu no jums kas novērsis savu vaigu no tā pestītāja, kunga Jēzus Kristus, kas mūsu visu dēļ neizsakāmās mocībās mira pie krusta. Viņš mira tikai tamdēļ lai mēs varētu baudīt mūžīgos debesu valstības augļus." bēra mācītjs ar putām uz lūpām. Pārgrieztām acīm viņš steidza turpināt, " Un šos augļus jums neredzēt kā savas ausi, ja nenovērsīsities no maldu ceļiem un viltus elkiem, kam kalpojat. Pekles ugunīs degsit, kur strupām dakšām jūs bakstīs nelabi mošķi, pats Belcebuls kurinās jūsu darvas katlus, un pats Velns tas nezvērs Sātans cepinās jūs uz lēnas uguns par katru grēka darbu ko jūs ikdienas strādājat."

"Lai Dieva žēlestība pār jums nolīst, un jūsu acis atveras dievišķai gaismai kas plūst no mūsu pestītāja." nu jau nedaudz pielaidīgākā balsī vēstīja svētais tēvs. "Metiet pie malas savas izvirtības un savas dziņas, zemojaties tā kunga priekšā, esat mēreni savās velmēs un nepakļaujaties nelabā kārdinājumiem, kurš jūs vilina kartu mīļu brīdi, nepadodaties viņa izvirtībām un Jēzus tā kunga vārdā ielaidiet gaismu savās tumšajās kārdinājuma pilnajās sidrīs. Lai slavēts tas kungs Jezus Kristus, AMEN" Nobeidz mācītājs Afanasijs, kurš sava emocionālā sprediķa laikā bija pamanījies nospļaudīt visu kanceles priekšu.

Iksvētdienas sprediķis bija izskanējis nu draudze, kas nekad nebija bijusi pārāk liela sāka slieties kājās, nu rosīties uz māju pusi. Šī saujiņa pensionāru kārtējo reizi palika nesaprašanā par kādiem grēkiem šie tika rāti, un kāpēc tieši viņus Belcebuls sadomājis darvas katlos vārīt. Jautājumi kā vinmēr palika neatbildēti, un veco ļaužu apjukums kliedēts netika, tikai uzņemta kārtejā deva elles draudu. Bet vienalga arī nākamo svētdienas rītu še pulcēsies pensionāru bariņš lai paklausītos par kārdinājumiem kādus nebija manījuši savus pēdējos 30 gadus. Viņi pūlcēsies jo tā bija pieņemts, šajā mazajā lauku ciema baznīciņā....

Šeit mani neatradīs

Šeit Mani neatradīs. Šeit Mani neviens neatradīs. ES radīju visumu Savā galvā, un par to nezin itneviens.Neviens nemaz nezinās kur Mani meklēt. ES vissu esmu labi apsvēris un pārdomājis. Pat ja kāds iedomātos, ka Es savā galvā esmu radījis jaunu visumu .... varētu pat teikt izplatījumu, Mani vienalga neviens tur nespēs atrast. Viņi meklētu, iespējams domātu ka ir atraduši, bet nē, tā būtu tikkai viena no Manis paša radītajām Sevis versijām kādu Es būtu radījis miljoniem miljardu un izmētājis pa visu plašo telpu. Tas nebūtu ES, bet tajā pat laikā ES varētu būt jebkurš no visiem. Tas ir vienīgais iespējamais veids kā paslēpties no viņiem. ES radīju planētas kuras apdzīvoju tikai ES. ES sevi izkaisīju starpzvaigžņu telpā lai nojauktu viņiem pēdas. ES pat radīju Sevi kā dievu un aizliedzu Sev viņam ticēt. ES pats ar kādu citu Sevi pārrunāju lielās visuma problēmas, kuras Pats esmu radījis. Kāds cits ES tajā pašā brīdī nogalina kādu citu Mani, un tiek Manis nosodīts. ES būšu tur tajā veikaliņā uz stūra kur pats Sev pārdošu cigaretes, taipašā laikā slimnīcas palātā mirstot no plaušu vēža. ES būšu arī ārsts kas Mani ārstēs, un ES būšu viesis kas atnāks Mani apciemot. Vēlāk ES kapos arī rakšu Sev bedri, un kad ar visu zārku, kas arī būšu ES pats, būšu nolaists kapā, ES pats arī šo bedri rakšu ciet, kā arī Pats uzlikšu Sev pieminekli kuru vēlāk izkalšu. Kādā citā galaktikā es spēlēšu zvaigžņu karus un būšu gan labie gan ļaunie. Iznīcināšu veselas planētas kuras Pats apdzīvoju vienlaicīgi mēģinot viņas glābt.

ES būšu katrs atoms.

ES šo visumu radīju, lai viņi Mani nekad neatrastu. Šis ir vienīgais veids kā viņi Mani nekad neatradīs. Viņi atradīs Mani simtiem veidos, bet viņi neatradīs Mani. ES būšu viss un neviens, ES būšu pārāk daudz, bet ne pietiekami. Galu galā viņi pagurs meklēdami un atmetīs ar roku. Bet viņi nekad neiedomāsies ka patiesi ES biju turpat blakus palātā. Blakus tai kurā nomiru ar vēzi. ES tur sēdēju salīcis stūrī, tērpts baltā kerklā ar pārāk garām rokām, radot visumu savā galvā, vietu kur viņi mani nekad neatradīs, kur ES būšu viss un nekas.