Kautrīgā apokalipse, jeb pastardienas vēstneši. - Pasaka.

Kautrīga apokalipse, savā nodabā klīda pa izplatījuma bezgalīgajām dzīlēm, meklēdama kādu jauku planētu, kam uzmesties. Šī nebija nekāda parastā bravūrīgā un lepnā apokalipse, šī bija ļoti kautrīga un varētu pat teikt savā ziņā ļoti neveikla apokalipse. Bet tas viss bija tikai pieredzes trūkums. Kad viņa vel mācījās skolā viņa kāri ķēra katru vārdu ko mācīja daudz vecākas un pieredzējušākas apokalipses. Šī apokalipse savā laikā bija labākā savā klasē, tīri teorētiskā līmenī. Apokaliptisko skolu viņa pabeidza ar zelta diplomu, un vecās apokalipses par viņu teicās kā apdāvinātu un gaidīja lielas lietas.

Bet kad pienāca diena, kad viņai vajadzēja doties visuma dzīlēs, un sākt savus posta darbus, apokalipses dvēselē ielauzās apjukums. Kad pēkšņi bija atvērušās visas durvis, kā lai izlemj pa kurām iet, nesaprata jaunā apokalipse. Tai prekšā stāvēja bezgalīga telpa ar miljardiem iespēju, bet kā lai zin kura ir pareizā, viņa šaubījās.Tā nu savā apjukmā nabadzīte, drūma un nolemta, peldēja tukšumā, līdz pēkšņi tās priekšā izpeleja kāda neliela zvaigzne kuru rinķoja saujiņa planētu, kaut kur piena ceļa nostūrī. Dreifējot lēnu garu uz zvaigznes pusi jaunā un naivā apokalipse saskārās ar virkni planētu. Ārējās planētas kas atradās vistālāk no sistēmas centra bija aukstas tumšas un pamestas, uz tām viņai nebija ko darīt. Turpinot savu ceļu tuvāk saulei, apokalipse pietuvojās kādai nelielai planētai ko, uz blakus planēta mītošās pērtiķveidīgās būtnes, mēdz dēvēt par Marsu. Pavērojusi planētu nedaudz tuvā tā ievēroja ka uz šī debesu ķermeņa ir izveidojusies veselīga amēbveidīga populācija. Pie sevis nopriecājusies, viņa metās nelaimīgajai planētai virsū, nemaz nepadomājot. Viņa plosījās un plosījās līdz amēbas pārstāja dalīties, pārvērtās zaļā ķīselī, tā arī neizdvešot nevienu skaņu. Lieki būtu teikt, ka šī pieredze nebija nekas vairāk kā pamatīga vilšanās. Protams apokalipsei nebija nekādas saparašanas, par amēbu populācijas prāta spējām vai vokālajām dotībām, un šī neziņa arī visvairāk samulsināja mūsu jauno apokalipsi. Tā, morāli sagrauta, un pilnām kabatām eksistenciālās krīzes, viņa lēni sāka slīdēt prom no izpostītās planētas. Pavisam lēni un noliektu galvu, pilnīgi bezmērķīgi slīdēja kosmiskajās dzīlēs, līdz aizslīdēja līdz Zemei.

Te musu jaunā un kautrīgā apokalipse saskārās ar pavisam ko citu, šeit bija attīstījusies neaprakstāma, pilnīgi unikāla biosfēra, un jaunās apokalipses acis iemirdzējās redzot šīs karēvīgi noskaņotās pērtiķveidīgās būtnes, kas bija uzņēmušās kundzību par citām šīs planētas dzīvības formām. O jā, tas bija pavisam kas cits salīdzinot ar nožēlojamajām amēbām uz blakus planētas, kam visa dzīves jēga sastāvēja tikai no dalīšanās procesiem. Šīm dīvainajām pērtiķveidīgajām būtnēm jau bija attīstīta kultura, valoda, māksla, lai arī to primārais mērķis no malas skatoties bija iznīcināt citas pērtiķveidīgas būtnes kuru viedokļi īsti nesakrita ar pirmo viedokļiem. Piesēdusi uz mēnes maliņas un labi apdomājusi visus par un pret, apokalipse nolēma ka tas tikai atvieglos viņas darbu, un nonāca pie secinājuma ka jānodibina kontakts ar šīm būtnēm lai paziņotu par savu atnākšanu.

Kas gan varētu būt vieglāk, pie sevis prātoja apokalipse. Atrast skaļus un bravūrīgus indivīdus no dažādām pasaules malām un sūtīt tiem vīzijas par tuvojošos galu.

***

Kādā zemes nostūrī dziļi dziļi džumgļos kāda pērtiķveidīga būtne no pērtiķveidīgu būtņu cilts kas sevi dēvēja par atstekiem pamodās no izmocīta murga nosvīdis pilnīgi slapjš un ar šausmu izteiksmi sejā. Trīs dienas nejuties savā ādā, ļauno murgu nomocīts viņš nespēja atrast ne mirklīša miera. Viņš vairākas reizes centās savus redzējumus izstāstīt citām pērtiķveidīgajām butnēm ar ko kopā tas mitinājās, bet velti, tā nosprieda, ka šamējais ir galīgi sajucis prātā, pārpīpējies kādas zālītes un pilnīgi novērsās no nelaimīgā apokalipses upura. Neredzēdams citu iespēju, viņš paņēma savu kaltu un izraudzījās maktenu akmens gabalu un sāka tajā izcirst zīmes, kurās attēloja savas apokaliptiskās vīzijas. Tas bija garš un sarežģīts proces, ņemot vērā limitētās iespējas kuras piedāvā vara darbarīki savienojumā ar klints gabalu. Pēc daudz gadiem kad šī jukusī pērtiķveidīgā būtne bija pabeigusi savu monolītisko pieminekli, skaidri norādīdams, kas sagaida viņa līdzcilvēkus tuvākajā laikā, viņš sazinājās ar galvenā ciema augsto priesteri, lai tas palīdzētu nes ziņu pasaulē. Kad augstais priesteris ieradās apkatīt gadiem ilgi gravēto akmens māksasdarbu, vienā mirklī tas saredzēja milzīgo potenciālu ko tas piedāvāja. Nekavējoties tas lika citām pērtiķveidīgajām būtnēm būvēt milzīgu piramīdu kurā to novietot, kā galveno ornomentu, kas priestera acīs izkstījās kā viņa asinskāro dievu grafiska reprezentācija, jo šis nebija pazīstams un iespējams savām smadznēm nebija spējīgs aptvert apokalipses konceptu kā tādu. Kad milzu piramīda bija pabeigta un grandiozais gravējums bija novietots tās augšgalā, priesteris izsludināja lielos upurēšanas svētkus par godu dieviem lai tie nestu labu ražu kas piepildītu viņa resno vēderu. Par nelaimi gan kā pirmais kam izgriest sirdi tika nolemta tāpati nelaimīgā apoklipses kontaktpersona, kas bija izkalusi monstrālo akmens plāksni kas nu atdusējās lielās piramīdas godavietā.

***

Uzmanīgi seskojusi līdiz notikumiem uz zemes, apokalipse nemaz nejutās apmierināta ar sasniegto rezultātu. Viņi neko nebija sapratuši un visu bija pārpratuši. Šis projekts bija norakstāms un bija jāizdomā kas jauns, cita pieeja, cits rakurss, un pavisam notikti ar šiem atstekiem nav vairs ko ielaisties, labāk mēģināt nodibināt kontaktu pavisam otrā zemes malā. Citas ciltis, citāda dzīves uztvere, tā bija novērojusi apokalipse sēžot uz mēnes malas un pētot pērtiķveidīgos parašas un dzīves stilu.

Pērtiķveidīgais Jānis pamodās pēc kādas trakas balītes kurā visu nakti bija dzēris nebeidzamus daudzumus lētā un nešķaidītā amariešu vīna un notriecis savus pēdējos sudraba grašus par valdzinošajām Babilonas palaistuvēm. Nenormālu paģiru mocīts tas izcilāja visas kazu ādas kurās varētu būt aizķēries nedaudz vīna kas palīdzētu tikt galā ar galvas sāpēm un nelabuma sajūtu vēderā, kas žnaudza viņa kunģi. Izcilājis pus duci kazādas trauku, kas izrādījās tukši, viņš saklausīja skalas tieši tai brīdī kad bija nolēmis mest šai nodarbei mieru. Atkorķējis pustukšo tvertni tas kāriem malkiem sāka lakt dziru, un pēc trešā malka sāka nelabi spļaudīties un lamāties jo kā izrādījās trauku visticamāk viņš pats šai traukā iepriekšējā vakarā bija atvieglojis savu urīnpūsli nespēdams saņemties un aiziet uz labierīcībām. Tad caur saviem spļāvieniem un lamām viņš sadzirdēja kādu balsi, tā nebija vina bals, bet viņš bija puslīdz pārliecināts ka šo balsi nedzirdēja arī neviens cits. Savā dzēruma dilērijā Jānis paķera ruli pergamenta, tinti un sapalvas kātu viņš ņēmās pierakstīt visu ko ši bals teica sajaucot to ar saviem dzēruma murgiem un nožēlu par iztērētajiem grašiem par babilonas palaistuvēm. No tā visa sanāca maktens murgu gabals kurā visi varēja izlasīt par daudzgalvainiem zvēriem kas kāps ārā no jūras, ka uz tiem jās tāspašas babilonas palaistuves un lai tas izklausītos iespaidīgā vinš pierakstīja klāt katrai zvēra galvai vel pa kronim un tamlīdzīgi. Tā rakstījis vairākas dienas no vietas viņš pakrita nogurumā un nogulēja nedēļu nespēdams atgūties. Kad šis beidzot bija atkal ticis pie saprašanas, viņš apjauta ka jūtas nenormāli izsalcis un lētais amariešu vīnas ar nenāktu par skādi. Bet naudas viņam nebija tāpēc viņš nolēma pārdot savu manuskriptu, ja būs spējīgs atrast kādu kas gatavs par to maksāt. Lielākās izredzes šos murgus notirgot vinš saskatīja kādā sektā kas aizrāvās ar dažādu dīvainu literatūru un dažādu dīvainu augu smēķēšanu kas padarīja viņu smadzenes pietiekami pretīm nākošas dažādiem pekles murgiem. Un viņa intuīcija tiešām viņu nepievīla. Saticis šos dīvainos cilvēkus izpīpējis ar viņiem pa stipram kāsim tīri pieklājības pēc, izkaidrojis kas un kā, viņi vienojās par cenu, un Jānis devās priecīgs mājās par trisdiesmit sudraba grašiem bagātāks. Trisdesmit sudraba graši bija liela nauda un tas atļāva viņam nodoties savām mīļākajām nodarbēm kas iekļāva vīnu un jau iepriekš minētās pērkamās babilonas sievietes vismaz uz saviem trīs mēnešiem. Pamodies no sava trīs mēnešu plosta, un atguvis cilvēcīgu izskatu un domāšanu, kad ticis galā ar paģirām, Jānis saprata ka šo dažu mēnešu laikā ko bija pavadījis bezgalīgā dzeruma stāvoklī, viņa grāmata zināmās aprindās ieguvusi kulta statusu, un tās autors nu tautā tika dēvēts par Jāni Apokaliptiķi. Laika gaitā tulkojot šo dzēruma garadarbu uz citām valodām tulki, kas droši vien nekad nebija skaidrāki par pašu jāni, bija pamanījušies stipri izmainīt darba saturu un pat nepareizi iztulkot autora vārdu kas nu visos tulkojumos tika norādīts kā Apustulis Jānis.

Nogaidīt. Pie sevis nodomāja Apokalipse. Arī šis pālns savā ziņā ir izgāzies, taču nevar noliegt, ka vēstījums, lai arī cik pārveidots un zaudējis pamata jēgu, bija izgājis tautās. Nākamais apokalipses vēstnesis jāizraugas daudz rūpīgāk, lai nepieļautu vecās kļūdas. Tā Apokalipse, ļoti pacietīgi un uzmanīgi sāka vērot mazo, zilgano planētu un savādās pērtiķveidīgās būtnes kas to apdzīvoja.

***

Kādā zemes apgabalā, ko dažas pērtiķveidīgas būtnes mēdza un joprojām mēdz dēvēt par Franciju, dzīvoja vīrs kam piemita virkne neparastu talantu un dotumu. Viņš bija kvalificēts aptiekārs un brīvajā laikā aizrāvās ar zvaigžņu pētniecību, astroloģiju kā arī vārsmu rakstīšanu visai abstraktā formā. Un tieši dēļ attiecīgo vārsmu abstraktuma, šis vīrs, ko citi bija iesaukuši par Nostradāmu, ieguva popularitāti tautā kā nākotnes pareģis un mistisku spēju īpašnieks. Un tas viss tikai tamdēļ, ka vairums pērtiķveidīgo būtņu bija pietiekami aprobežoti, lai ticētu visam ko redz, neiedziļinoties lietas būtībā. Tik tiešām viņa vārsmām bija nelāga tendence realizēties, kas noveda pie tā, ka pats Nostradāms sāka ticēt savām spējām, kaut arī uzskatīja, ka viņam to vissu vienkārši izdodas uzminēt. Nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka tas viss sākās tikai un vienīgi kā muļķīgs joks ko bija nolēmis izspēlēt viņa asistents.

Kad Nostradāms bija nopublicējis savu pirmo vārsmu krājumu, asistentam prāta ienāca doma šīs kriptiskās rindas likt lietā un pa kluso realizēt. Kad kādas trīs vai četras vārsmas mistiskā kārtā ar neviena nepamanītu asistenta palīdzību bija piepildījušās, cilvēki, kas bija lasījuši krājumu, sāka saskatīt sakarības. Kaut arīto nebija pārāk daudz, pateicoties vārsmu noslēpumainajai abstraktajai un normālam cilvēkam nesaprotamajai formai, tautā sākā mēļot, un Nostradāms ķļuva par vietēja un plašāka mēroga slavenību. Vēl gan jāpiebilst, ka tie kas bija lasījuši pareģa vēstījumus, paši nebija pārāk apdāvināti loģikas lauciņā un vienmēr centās saskatīt viņa darbos lietas kuras tur nemaz nebija.

Tā nu šī afēra, kas sākumā bija tikai joks, izvērtās daudz nopietnāka, tā atnesa neredzētu slavu bijušajam aptiekāram, kas nu pievērsās pareģošanai kā pilna laika nodarbei, vismaz astoņas stundas dienā. Kā mēs zinām slava mēdz būt visai ienesīga, un Nostradāms to izmantoja pēc pilnas programas. Viņš bieži tika aicināts uz dažādu augstdzimušu personu galmiem pareģot, un viņa asistents vienmēr brauca līdzi lai pa kluso vismaz pāris pareģojumus piepildītu.

Jau labu laiku Apokalipse bija pievērsusi savu skatu pērtiķveidīgajai būtnei kas sevi dēvēja par Nostradāmu, jo viņa redzējumi un paredzējumi no malas tiktiešām izskatījās iespaidīgi. Taču savā naivuma jaunā Apokalipse, tāpat kā visi citi nebija pamanījuši viltīgos asistenta trikus kas tiem lika piepildīties. Lai vai kā, Apokalipse nolēma ka šis būs īstais, jo kopš pēdējā mēģinājuma nest savu vēsti, Zeme ap sauli bija paspējusi aprinķot vairāk kā tūkstoš reižu, un nepacietība guva virsroku.

Pareģošanai Nostradāms izmantoja kristāla bumbu, kurā teicās redzm nākotni, tas gan bija tikai triks, lai tie kam viņš pareģo nedomātu, ka viss ko viņš uz vietas sadzejo netiek rauts no zila gaisa, saliekot kopā pāris noslēpumainas frāzes. Tieši caur šo kristāla sfēru apkalipse nolēma sazināties ar izdaudzināto vīru, taču Nastradāmam tas nāca kā pilnīgs šoks. Pirmo reizi savā dzīvē viņš tiešām kautko sakatīja kristāla lodē. Vīzijas, kas bija daudz biedējošākas un noslēpumainākas nekā tās kuras viņš pats jebkad varētu iedomaties. Trauma ko šīs vīzijas radīja nabaga Nostradāmam bija tik liela, ka viņš vairākas nedēljas kristāla bumbai netuvojās, viņš noslēdzās sevī un atcerēdamies savu primāro profesiju aptiekārs, sabrūvēja sev stipras nervu drapes, baidoties par savu vesleo saprātu.

Vai nu nomierinošo nervu pilienu rezultātā, vai arī laiks dziedēja piedzīvoto traumu, bet pareģa bailes nomainīja ziņkārība, un viņš atkal pievērsās savai kristāla lodei, kas vēl nesen no viņa izbiedēja visu sajēgu. Vēl jo projām attēli kristālā solīja tikai šaumas un postu. Nostradāma prāts redzēto iztulkot nespēja, stipru nervu pilienu iedarbības rezultātā, blāvām acīm, viņš stundām vērās noslēpumainajās vēstīs ko tam sūtīja apokalipse. Viņa vārsmas kļuva vēl noslēpumainākas un labu tiesu kriptiskākas kā iepriekš, tā, ka viņa asistents vairs gribot nevarēja nevienu pareģojumu piepildīt. Kur gan viņam bija dabūt milzu dzelzs putnus, kas auros debesīs, vai arī milzu, dažādu krāsu džinus kas savā starpā cīnīsies. Par cik piepildīto pareģojumu frekvence kritās, cilvēki sāka novērsties no kādreiz tik slavenā gaišreģa un klusībā tam aiz muguras to dēvēja par jukušu un ļaunu garu apsēstu. Ap šo laiku Apokalipse saprata, ka vēlviens plāns ir izgāzies un visas pūles aizgājušas nebūtībā.

***

Nebūtībā..... pie sevis klusi prātoja Apokalipse. Varbūt vienkārši ņemt un izgāzt savas dusmas un gadiem krāto niknumu pār šo planētu un visiem tās iemītniekiem, lai šie redz, varbūt beidzot viņi sapratīs, varbūt uz galējā iznīcības sliekšņa vini apjautīs manu gadsimtiem sūtīto ziņu? Bet varbūt viņi atkal pārpratīs, kā vienmēr ir pārpratuši. Atkal viņi novels visu uz šāda vai tāda dieva pleciem kam ar to visu nav nekāda sakara.Tā vietā lai, šīs sķietami inteliģentās pērtiķveidīgās būtnes, saprastu visuma kārtību un apokalipšu nozīmi tajā. Es tikai vēlējos viņiem izskaidrot visuma nozīmi, tikai to, ka tam nav nekāda sakara ar kādiem augstākiem spēkiem, ka viss kam viņi tic ir māņi, un pat es Apoklipse ir tikai gadījums, kas varēja attapties uz pavisam citas planētas, citā galaktikā vai pat pilnīgi citā izplatījumā. Tā visa ir tikai gadījumu , notikumu likumsakarība kas balstīta uz haosa bāzes un ir bezgalīgi nenozīmīga.

Apokalipse iegrima pārdomās uz vēl pāris gadsimtiem ik pa laikam, itkā flirtējot ar civilizāciju, izmeta pa kādam domugraudam vienā vai otrā virzienā. Un šīs domas arī laiku pa laikam aizķērās vienā vai otrā prātā. Vieni tām nepievērsa īpašu uzmanību, vai noslēdzās sevī un klusībā gaidīja pastaro dienu. Citi, pilnīgi pretēji, sāka dibināt kultus un jaunas reliģijas, kas katra pa savam centās izskaidrot apokalipses vēsti, skaļi proklamējot precīzus datumus, kad visām pērtiķveidīgajām būtnēm uz planētas pienāks gals.

****

Kā es par to visu uzzināju? Man pastāstīja tāpati mūsu kautrīgā Apokalipse, kam beidzot gribējās izkratīt sirdi, pirms pamest mūsu planētu, kurai tā bija veltījusi jau pārāk daudz sava neierobežotā laika.Viņa man stundām ilgi klāstīja par to, cik ļoti un cik reižu tā tikusi pārprasta un nesaprata, un bieži vien pat banāli ekspluatēta savtīgu mērķu vārdā. Pirms atkal doties nebeidzamjās visuma dzīlēs, viņa man vēl piemeta, ka ir sapratusi, ka tās klātbūtne uz mūsu zemes nemaz nav nepieciešama ,jo mēs paši par sevi esam kļuvuši par veselu lokāla mēroga apokalipsi, tiesa amatieru līgā, un ātrāk vai vēlāk paši sev pieliksim punktu, uz ko amēbas nebūtu spējīgas.

Tad tā nekavējoties devās ceļā, pametusi mēnes oreolu, tā aizslīdēja nebūtībā. Tiaki cēloņu likumsakarību vadīta. Līdz tie šo novedīs līdz kādai labāk apokaliptizējamai planētai.

Lai arī apokalipse ir pametusi mūs savā nodabā. Laiku pa laikam joprojām dzirdu uzvirmojam jaunas ziņas par tuvojošos galu. Tad vienmēr pie sevis nosmīnu un klusi padomāju- Viņai bija taisnība. Tās gadsitiem ilgi sētās idejas un ir iesēdušās kautkur dziļi dziļi mūsos un mēs paši esam spējīgi radīt savus apokalipses scenārijus, nesliktākus kā tos radīja profesionāla apokalipse ar diplomu kabatā.