nihilista dienasgramata, piezīmes braucot tramvajā

00.00.00.

Rīts. Par nelaimi ir pienākusi velviena diena. Tikpat nejēdzīga kā vakarējā. Vienalga, dienai ir vienalga.Viņa būtu pienākusi ar mani vai bez.
Sēžu tramvajā un braucu uz darbu.Tā pat kā vakar. Pilnīgi bezjēdzīgi. Tāpat es tur neko nedarīšu. nosēdēšu astoņas stundas un braukšu majup, nopirkšu alu, izdzeršu un iešu gulēt. Ja elle ir atkārtošanās tad tā ir mana dzīve, bet elles nav. Ir tikai dzīve, kurai mēs peldam cauri, ejam pa straumi kā pagale kas iemesta upē un tiaki upes gultne ietekmē straumes plūsmu.Mēs visi peldam kā pagales upē, laiku pa laikam saskrienoties. Zarainas pagales šad tad mēdz saķerties kopā, līdz straume tās atkal šķir.Man liekas ka es esmu labi notēsts dēlis, kas slīd nekurneaizķerdamies, pretīm jūrai , nebūtībai , lai pazustu.

Ierados darbā un uzliku uz sejas mākslīgu smaidu. Nejau tāpēc ka man tā būtu vieglāk, nē, lai nesagrautu citu ilūzijas. Viņi smaida, priecājas, mīl, ienīst un tā tālāk. Bet cik no viņu emocijām ir īstas? Emocijas ir ķīmiskas reakcijas musu smadzenēs, bet cilvēki iemācījušies viltot pat tās. Stāstot sev melus, piemānot sevi, radot nereālu , iedomātu laimes sajūtu. Es izvēlējos grūtāku ceļu. Viņi nav gatavi patiesībai. Tālab es valkāju mākslīgu smaidu, bet tikai cilvēkos, tikai uz ielas , veikalā, darbā. Es negribu uzņemties atbildību parviņu salauztajiem likteņiem.

Šīm piezīmēm nav jēgas.Turpināt rakstīt ir tikpat bezjēdzīgi, kā nolikt pildspalvu un pārstāt.

Vel sešas stundas lai nedarītu neko. Vesela dzīve lai nedarītu neko.Pilna nosmacētām emocijām. Tukšs un pelēks. Es gribu nedomāt.

Braucu mājup. Atkal sēžu tramvajā. Ceļš no darba līdz pieturai veda caur lielveikalu, kas vienmēr man uzdzen pretīguma sajūtu.

Passlēpies aiz melnām saulesbrillēm, ietinies garā melnā ādas mētelī, amizants skats tik siltā dienā kā šī.
Deviņas minūtes no darba līdz tramvaja pieturai. Pēdējā brīdī. tiklīdz biju ieņēmis vietu tramvajs aizvēra durvis un atstāja pieturu. Tagat sēžu un rakstu, vēroju, cilvēkus. Viņi ir pārņemti ar visu, viņju eksistence no malas izskatās triviāla. Izņemot varbūt dažus, par tiem es neesmu pārliecināts. Vienmēr ir daži.

Tramvais brauc savā ierastajā ritmā , pieturās aprīdams un izvemdas cilvēkus.Tramvais nešķiro, viņš aprij un izspļauj gan sabiedrības krējumu, gan padibenes, itsevišķi piektdienās.

Interesanti. Tramvaijs ir pilns, pēdejā sēdvieta kas tika aizņemta ir tā man blakus. Cilvēki labprātāk izvēlējās pastāvēt nekā tur apsēsties. Es arī būtu palicis stāvam kājās, Kurš gan gribētu sēdēt blakus kādam pustraka paskata, kurš kautko haotiski nesaprotamā rokrakstā, nesaprotamā valoda, skribelē piezīmju blociņā. Kurš gan mūsdienās raksta piezīmes, kur nu vel ar roku. Es arī līdz šim rītam nerakstīju, joprojām nezinu kāpēc to daru.

Gribas aizbēgt.


00.00.00.


Atkal rīts, atkal braucu uz darbu. Atkal taspats scenārijs. Atkal tramvajā, un tā jau pēdējos divus gadus.
Priek šā piecas stundas lai izliktos, piecas stundas lai nesaklauztu viņu ilūzijas. Kā taica kāda paziņa, paņemt popkornu un vērot, smieties par viņu idiotismu, rāmjiem un klišejām. Par laimi sestdienas ir klusas un saskarsme ar viņiem būs mnimāla.

Pašam gŗūti saprast savu rokrakstu. Varbūt tā ir labāk , diezvai kāds gribētu kādreiz šos murgus lasīt.

Mūzika pilnā skaļumā vienmēr palīdz aizmirsties un izvairīties no saskarsmes.Negribu dzirdēt viņu triviālās sarunas par pilnīgi nenozīmīgām tēmām. Viņu acīs tās gan aizņem neaizstājamu lomu. Tas viss tur ir ielikts, nekas nav viņu pašu radīts. Mūsdienās iztēle ir mirusi un dzīvo atmiņās. Tā ir aizstāta ar citu radītiem tēliem un idejām.Kā teica Nīče - musdienās tikai slima mūzika pelna naudu. Nevaru nepiekrist, lai arī tas rakstīts vairāk kā simt gadus atpakaļ. Sasodīti akurāti, vismaz manās acīs. Katram jau sava perspektīva un vērtību prizma. Varu saderēt ka es viņu acīs izskatos tikpat nenormāls kā viņi manējās.