Nihilista dienasgramata II - atskates.

Sēžu darbā. Skan radio. Nedzirdu. Cilvēki lido iekšā un arā kā apdullušas rudens mušas. Atduras pret leti un sāk ar mani spēlēt šarādes, liekot man minēt kāds ir viņu apmeklējuma mērķis. Mani tas netraucē. Divu gadu laikā esmu pieradis pie šīs spēles.

Ja vajadzības un vēlmes ir minimālas, nav grūti tās piepildīt.

Kad apkārtējā pasaule liekas zaudējusi jēgu, kad ziņās dominē slavenību tenkas nevis pasaules problēmas, vienīgais atkāpšanās ceļš paliek paša prātā.

-Vai tu vakar redzēji futbola maču? Mūsējie pilnīgi iznīcināja pretiniekus.
-Nē, es par sportu neinteresējos. Tas mani atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Tikpat labi es Jums varētu jautāt, ko jūs domājat par Kami aprakstīto metafizisko revolūciju viņa filosofiskajā esejā “Dumpinieks” .
Tad mēs abi padomātu ka otrs ir nedaudz jucis, novēlētu labu dienu, pateiktu paldies un uz redzēšanos, saprotot ka nav īsti pa ceļam.

Ideāls scenārijs vispārējai saskarsmei. Šad tad gan gadās saskarties ar fanātiķiem, kas nebūt nav tik saprotoši, un argumenti no tiem atlec kā gumijas bumbiņa pret betona sienu, neatstājot uz tās nekādus nospiedumus. Pārāk ignoranti lai būtu spējīgi uz diskusiju, pārāk stūrgalvīgi lai spētu pieņemt, ka kādam citam varētu būt atšķirīgs viedoklis. Ja cits viedokis vispār pastāv, tas ir pilnīgi aplams viņu acīs. Kāds viņiem ir atklājis “absolūtu” patiesību, kas pateicoties viņu ticībai kādai autoritātei, nedrīkst tikt apšaubīts.

Muļķi. Jebkuram ir tiesības uz viedokli, visu pārējo pienākums ir šo viedokli izvērtēt, apšaubīt un uzdot par to visus iespējamos jautājumus. Lūk īss piemērs no sarunas ar fanātiķi.

- Lai dievs tevi svētī.
- Piedodiet, bet es neticu augstākiem spēkiem.
- Bet tad tu nonāksi ellē un nekad neiepazīsi patiesu prieku, ko var dot tikai ticība Kristum. Ne jau šajā dzīvē, bet tajā īstajā mūžīgajā dzīvē, pēc nāves.
- Bet es neticu ne ellei, ne paradīzei, doma par mūžīgu dzīvi man uzdzen nelabumu. Ja arī pastāvētu kāds augstāks spēks, viņš acīm redzot nav pārak ieinteresēts pasaules labklājībā un vienlīdzībā. Ja viņš ir pilnīgi vienaldzīgs pret sevis radīto, kāpēc gan mums vajadzētu viņam ticēt.
-Es lūgšu, lai Jūs atrastu dievišķo gaismu.
-Lūdzu, netērējiet savu laiku manis dēļ.
-Es vienalga lūgšu par jums.

Satiku šo pašu personu atkal, aptuveni pēc pusotra gada. Nekas nebija mainījies. Viņa joprojām ticēja un teicās par mani aizlūgt. Es joprojām skeptiķis, ar cinisku apbrīnu vēroju viņu paklausību, uzticību visam ko viņu limitētā uztvere ir pieņēmusi par neapstrīdamu patiesību. Šeit pat neiet runa par detaļām, detaļas ir mazsvarīgas un pierādījumi šaubīgi. Bilde visā kopumā izskatās šķība un izkropļota.

Jebkurš kurs saka ka apzinās absolūtu taisnību, ir melis, bieži vien pats to nemaz neapzinoties. Nekad nesmu bijis spējīgs pieņemt kādu absolūtu taisnību. Absolūta taisnība nedod atākpšanās ceļu un izlēdz visus mainīgos.

Tomēr, ļoti fascinējoši vērot kā cilvēki ir gatavi glābt citu dvēseles, kaut arī citi nemaz nevēlas tikt izglābti. Tas ir tāpat kā uzspiest kādam brīvību. Brīvība var nākt tikai kautkur dziļi no sevis paša. Pašaptverošs fenomens, kas var būt tikai dziļi individuāls un nekad pilnīgs. Pilnīga brīvība pastāv tikai teorijā, tāpat kā utopija. Skaists nesasniedzams mērķis uz ko tiecamies, bet nekad nespējam panākt, un ja spētu visticamāk nemaz nezinātu ko ar to iesākt. 

Kautrīgā apokalipse, jeb pastardienas vēstneši. - Pasaka.

Kautrīga apokalipse, savā nodabā klīda pa izplatījuma bezgalīgajām dzīlēm, meklēdama kādu jauku planētu, kam uzmesties. Šī nebija nekāda parastā bravūrīgā un lepnā apokalipse, šī bija ļoti kautrīga un varētu pat teikt savā ziņā ļoti neveikla apokalipse. Bet tas viss bija tikai pieredzes trūkums. Kad viņa vel mācījās skolā viņa kāri ķēra katru vārdu ko mācīja daudz vecākas un pieredzējušākas apokalipses. Šī apokalipse savā laikā bija labākā savā klasē, tīri teorētiskā līmenī. Apokaliptisko skolu viņa pabeidza ar zelta diplomu, un vecās apokalipses par viņu teicās kā apdāvinātu un gaidīja lielas lietas.

Bet kad pienāca diena, kad viņai vajadzēja doties visuma dzīlēs, un sākt savus posta darbus, apokalipses dvēselē ielauzās apjukums. Kad pēkšņi bija atvērušās visas durvis, kā lai izlemj pa kurām iet, nesaprata jaunā apokalipse. Tai prekšā stāvēja bezgalīga telpa ar miljardiem iespēju, bet kā lai zin kura ir pareizā, viņa šaubījās.Tā nu savā apjukmā nabadzīte, drūma un nolemta, peldēja tukšumā, līdz pēkšņi tās priekšā izpeleja kāda neliela zvaigzne kuru rinķoja saujiņa planētu, kaut kur piena ceļa nostūrī. Dreifējot lēnu garu uz zvaigznes pusi jaunā un naivā apokalipse saskārās ar virkni planētu. Ārējās planētas kas atradās vistālāk no sistēmas centra bija aukstas tumšas un pamestas, uz tām viņai nebija ko darīt. Turpinot savu ceļu tuvāk saulei, apokalipse pietuvojās kādai nelielai planētai ko, uz blakus planēta mītošās pērtiķveidīgās būtnes, mēdz dēvēt par Marsu. Pavērojusi planētu nedaudz tuvā tā ievēroja ka uz šī debesu ķermeņa ir izveidojusies veselīga amēbveidīga populācija. Pie sevis nopriecājusies, viņa metās nelaimīgajai planētai virsū, nemaz nepadomājot. Viņa plosījās un plosījās līdz amēbas pārstāja dalīties, pārvērtās zaļā ķīselī, tā arī neizdvešot nevienu skaņu. Lieki būtu teikt, ka šī pieredze nebija nekas vairāk kā pamatīga vilšanās. Protams apokalipsei nebija nekādas saparašanas, par amēbu populācijas prāta spējām vai vokālajām dotībām, un šī neziņa arī visvairāk samulsināja mūsu jauno apokalipsi. Tā, morāli sagrauta, un pilnām kabatām eksistenciālās krīzes, viņa lēni sāka slīdēt prom no izpostītās planētas. Pavisam lēni un noliektu galvu, pilnīgi bezmērķīgi slīdēja kosmiskajās dzīlēs, līdz aizslīdēja līdz Zemei.

Te musu jaunā un kautrīgā apokalipse saskārās ar pavisam ko citu, šeit bija attīstījusies neaprakstāma, pilnīgi unikāla biosfēra, un jaunās apokalipses acis iemirdzējās redzot šīs karēvīgi noskaņotās pērtiķveidīgās būtnes, kas bija uzņēmušās kundzību par citām šīs planētas dzīvības formām. O jā, tas bija pavisam kas cits salīdzinot ar nožēlojamajām amēbām uz blakus planētas, kam visa dzīves jēga sastāvēja tikai no dalīšanās procesiem. Šīm dīvainajām pērtiķveidīgajām būtnēm jau bija attīstīta kultura, valoda, māksla, lai arī to primārais mērķis no malas skatoties bija iznīcināt citas pērtiķveidīgas būtnes kuru viedokļi īsti nesakrita ar pirmo viedokļiem. Piesēdusi uz mēnes maliņas un labi apdomājusi visus par un pret, apokalipse nolēma ka tas tikai atvieglos viņas darbu, un nonāca pie secinājuma ka jānodibina kontakts ar šīm būtnēm lai paziņotu par savu atnākšanu.

Kas gan varētu būt vieglāk, pie sevis prātoja apokalipse. Atrast skaļus un bravūrīgus indivīdus no dažādām pasaules malām un sūtīt tiem vīzijas par tuvojošos galu.

***

Kādā zemes nostūrī dziļi dziļi džumgļos kāda pērtiķveidīga būtne no pērtiķveidīgu būtņu cilts kas sevi dēvēja par atstekiem pamodās no izmocīta murga nosvīdis pilnīgi slapjš un ar šausmu izteiksmi sejā. Trīs dienas nejuties savā ādā, ļauno murgu nomocīts viņš nespēja atrast ne mirklīša miera. Viņš vairākas reizes centās savus redzējumus izstāstīt citām pērtiķveidīgajām butnēm ar ko kopā tas mitinājās, bet velti, tā nosprieda, ka šamējais ir galīgi sajucis prātā, pārpīpējies kādas zālītes un pilnīgi novērsās no nelaimīgā apokalipses upura. Neredzēdams citu iespēju, viņš paņēma savu kaltu un izraudzījās maktenu akmens gabalu un sāka tajā izcirst zīmes, kurās attēloja savas apokaliptiskās vīzijas. Tas bija garš un sarežģīts proces, ņemot vērā limitētās iespējas kuras piedāvā vara darbarīki savienojumā ar klints gabalu. Pēc daudz gadiem kad šī jukusī pērtiķveidīgā būtne bija pabeigusi savu monolītisko pieminekli, skaidri norādīdams, kas sagaida viņa līdzcilvēkus tuvākajā laikā, viņš sazinājās ar galvenā ciema augsto priesteri, lai tas palīdzētu nes ziņu pasaulē. Kad augstais priesteris ieradās apkatīt gadiem ilgi gravēto akmens māksasdarbu, vienā mirklī tas saredzēja milzīgo potenciālu ko tas piedāvāja. Nekavējoties tas lika citām pērtiķveidīgajām būtnēm būvēt milzīgu piramīdu kurā to novietot, kā galveno ornomentu, kas priestera acīs izkstījās kā viņa asinskāro dievu grafiska reprezentācija, jo šis nebija pazīstams un iespējams savām smadznēm nebija spējīgs aptvert apokalipses konceptu kā tādu. Kad milzu piramīda bija pabeigta un grandiozais gravējums bija novietots tās augšgalā, priesteris izsludināja lielos upurēšanas svētkus par godu dieviem lai tie nestu labu ražu kas piepildītu viņa resno vēderu. Par nelaimi gan kā pirmais kam izgriest sirdi tika nolemta tāpati nelaimīgā apoklipses kontaktpersona, kas bija izkalusi monstrālo akmens plāksni kas nu atdusējās lielās piramīdas godavietā.

***

Uzmanīgi seskojusi līdiz notikumiem uz zemes, apokalipse nemaz nejutās apmierināta ar sasniegto rezultātu. Viņi neko nebija sapratuši un visu bija pārpratuši. Šis projekts bija norakstāms un bija jāizdomā kas jauns, cita pieeja, cits rakurss, un pavisam notikti ar šiem atstekiem nav vairs ko ielaisties, labāk mēģināt nodibināt kontaktu pavisam otrā zemes malā. Citas ciltis, citāda dzīves uztvere, tā bija novērojusi apokalipse sēžot uz mēnes malas un pētot pērtiķveidīgos parašas un dzīves stilu.

Pērtiķveidīgais Jānis pamodās pēc kādas trakas balītes kurā visu nakti bija dzēris nebeidzamus daudzumus lētā un nešķaidītā amariešu vīna un notriecis savus pēdējos sudraba grašus par valdzinošajām Babilonas palaistuvēm. Nenormālu paģiru mocīts tas izcilāja visas kazu ādas kurās varētu būt aizķēries nedaudz vīna kas palīdzētu tikt galā ar galvas sāpēm un nelabuma sajūtu vēderā, kas žnaudza viņa kunģi. Izcilājis pus duci kazādas trauku, kas izrādījās tukši, viņš saklausīja skalas tieši tai brīdī kad bija nolēmis mest šai nodarbei mieru. Atkorķējis pustukšo tvertni tas kāriem malkiem sāka lakt dziru, un pēc trešā malka sāka nelabi spļaudīties un lamāties jo kā izrādījās trauku visticamāk viņš pats šai traukā iepriekšējā vakarā bija atvieglojis savu urīnpūsli nespēdams saņemties un aiziet uz labierīcībām. Tad caur saviem spļāvieniem un lamām viņš sadzirdēja kādu balsi, tā nebija vina bals, bet viņš bija puslīdz pārliecināts ka šo balsi nedzirdēja arī neviens cits. Savā dzēruma dilērijā Jānis paķera ruli pergamenta, tinti un sapalvas kātu viņš ņēmās pierakstīt visu ko ši bals teica sajaucot to ar saviem dzēruma murgiem un nožēlu par iztērētajiem grašiem par babilonas palaistuvēm. No tā visa sanāca maktens murgu gabals kurā visi varēja izlasīt par daudzgalvainiem zvēriem kas kāps ārā no jūras, ka uz tiem jās tāspašas babilonas palaistuves un lai tas izklausītos iespaidīgā vinš pierakstīja klāt katrai zvēra galvai vel pa kronim un tamlīdzīgi. Tā rakstījis vairākas dienas no vietas viņš pakrita nogurumā un nogulēja nedēļu nespēdams atgūties. Kad šis beidzot bija atkal ticis pie saprašanas, viņš apjauta ka jūtas nenormāli izsalcis un lētais amariešu vīnas ar nenāktu par skādi. Bet naudas viņam nebija tāpēc viņš nolēma pārdot savu manuskriptu, ja būs spējīgs atrast kādu kas gatavs par to maksāt. Lielākās izredzes šos murgus notirgot vinš saskatīja kādā sektā kas aizrāvās ar dažādu dīvainu literatūru un dažādu dīvainu augu smēķēšanu kas padarīja viņu smadzenes pietiekami pretīm nākošas dažādiem pekles murgiem. Un viņa intuīcija tiešām viņu nepievīla. Saticis šos dīvainos cilvēkus izpīpējis ar viņiem pa stipram kāsim tīri pieklājības pēc, izkaidrojis kas un kā, viņi vienojās par cenu, un Jānis devās priecīgs mājās par trisdiesmit sudraba grašiem bagātāks. Trisdesmit sudraba graši bija liela nauda un tas atļāva viņam nodoties savām mīļākajām nodarbēm kas iekļāva vīnu un jau iepriekš minētās pērkamās babilonas sievietes vismaz uz saviem trīs mēnešiem. Pamodies no sava trīs mēnešu plosta, un atguvis cilvēcīgu izskatu un domāšanu, kad ticis galā ar paģirām, Jānis saprata ka šo dažu mēnešu laikā ko bija pavadījis bezgalīgā dzeruma stāvoklī, viņa grāmata zināmās aprindās ieguvusi kulta statusu, un tās autors nu tautā tika dēvēts par Jāni Apokaliptiķi. Laika gaitā tulkojot šo dzēruma garadarbu uz citām valodām tulki, kas droši vien nekad nebija skaidrāki par pašu jāni, bija pamanījušies stipri izmainīt darba saturu un pat nepareizi iztulkot autora vārdu kas nu visos tulkojumos tika norādīts kā Apustulis Jānis.

Nogaidīt. Pie sevis nodomāja Apokalipse. Arī šis pālns savā ziņā ir izgāzies, taču nevar noliegt, ka vēstījums, lai arī cik pārveidots un zaudējis pamata jēgu, bija izgājis tautās. Nākamais apokalipses vēstnesis jāizraugas daudz rūpīgāk, lai nepieļautu vecās kļūdas. Tā Apokalipse, ļoti pacietīgi un uzmanīgi sāka vērot mazo, zilgano planētu un savādās pērtiķveidīgās būtnes kas to apdzīvoja.

***

Kādā zemes apgabalā, ko dažas pērtiķveidīgas būtnes mēdza un joprojām mēdz dēvēt par Franciju, dzīvoja vīrs kam piemita virkne neparastu talantu un dotumu. Viņš bija kvalificēts aptiekārs un brīvajā laikā aizrāvās ar zvaigžņu pētniecību, astroloģiju kā arī vārsmu rakstīšanu visai abstraktā formā. Un tieši dēļ attiecīgo vārsmu abstraktuma, šis vīrs, ko citi bija iesaukuši par Nostradāmu, ieguva popularitāti tautā kā nākotnes pareģis un mistisku spēju īpašnieks. Un tas viss tikai tamdēļ, ka vairums pērtiķveidīgo būtņu bija pietiekami aprobežoti, lai ticētu visam ko redz, neiedziļinoties lietas būtībā. Tik tiešām viņa vārsmām bija nelāga tendence realizēties, kas noveda pie tā, ka pats Nostradāms sāka ticēt savām spējām, kaut arī uzskatīja, ka viņam to vissu vienkārši izdodas uzminēt. Nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka tas viss sākās tikai un vienīgi kā muļķīgs joks ko bija nolēmis izspēlēt viņa asistents.

Kad Nostradāms bija nopublicējis savu pirmo vārsmu krājumu, asistentam prāta ienāca doma šīs kriptiskās rindas likt lietā un pa kluso realizēt. Kad kādas trīs vai četras vārsmas mistiskā kārtā ar neviena nepamanītu asistenta palīdzību bija piepildījušās, cilvēki, kas bija lasījuši krājumu, sāka saskatīt sakarības. Kaut arīto nebija pārāk daudz, pateicoties vārsmu noslēpumainajai abstraktajai un normālam cilvēkam nesaprotamajai formai, tautā sākā mēļot, un Nostradāms ķļuva par vietēja un plašāka mēroga slavenību. Vēl gan jāpiebilst, ka tie kas bija lasījuši pareģa vēstījumus, paši nebija pārāk apdāvināti loģikas lauciņā un vienmēr centās saskatīt viņa darbos lietas kuras tur nemaz nebija.

Tā nu šī afēra, kas sākumā bija tikai joks, izvērtās daudz nopietnāka, tā atnesa neredzētu slavu bijušajam aptiekāram, kas nu pievērsās pareģošanai kā pilna laika nodarbei, vismaz astoņas stundas dienā. Kā mēs zinām slava mēdz būt visai ienesīga, un Nostradāms to izmantoja pēc pilnas programas. Viņš bieži tika aicināts uz dažādu augstdzimušu personu galmiem pareģot, un viņa asistents vienmēr brauca līdzi lai pa kluso vismaz pāris pareģojumus piepildītu.

Jau labu laiku Apokalipse bija pievērsusi savu skatu pērtiķveidīgajai būtnei kas sevi dēvēja par Nostradāmu, jo viņa redzējumi un paredzējumi no malas tiktiešām izskatījās iespaidīgi. Taču savā naivuma jaunā Apokalipse, tāpat kā visi citi nebija pamanījuši viltīgos asistenta trikus kas tiem lika piepildīties. Lai vai kā, Apokalipse nolēma ka šis būs īstais, jo kopš pēdējā mēģinājuma nest savu vēsti, Zeme ap sauli bija paspējusi aprinķot vairāk kā tūkstoš reižu, un nepacietība guva virsroku.

Pareģošanai Nostradāms izmantoja kristāla bumbu, kurā teicās redzm nākotni, tas gan bija tikai triks, lai tie kam viņš pareģo nedomātu, ka viss ko viņš uz vietas sadzejo netiek rauts no zila gaisa, saliekot kopā pāris noslēpumainas frāzes. Tieši caur šo kristāla sfēru apkalipse nolēma sazināties ar izdaudzināto vīru, taču Nastradāmam tas nāca kā pilnīgs šoks. Pirmo reizi savā dzīvē viņš tiešām kautko sakatīja kristāla lodē. Vīzijas, kas bija daudz biedējošākas un noslēpumainākas nekā tās kuras viņš pats jebkad varētu iedomaties. Trauma ko šīs vīzijas radīja nabaga Nostradāmam bija tik liela, ka viņš vairākas nedēljas kristāla bumbai netuvojās, viņš noslēdzās sevī un atcerēdamies savu primāro profesiju aptiekārs, sabrūvēja sev stipras nervu drapes, baidoties par savu vesleo saprātu.

Vai nu nomierinošo nervu pilienu rezultātā, vai arī laiks dziedēja piedzīvoto traumu, bet pareģa bailes nomainīja ziņkārība, un viņš atkal pievērsās savai kristāla lodei, kas vēl nesen no viņa izbiedēja visu sajēgu. Vēl jo projām attēli kristālā solīja tikai šaumas un postu. Nostradāma prāts redzēto iztulkot nespēja, stipru nervu pilienu iedarbības rezultātā, blāvām acīm, viņš stundām vērās noslēpumainajās vēstīs ko tam sūtīja apokalipse. Viņa vārsmas kļuva vēl noslēpumainākas un labu tiesu kriptiskākas kā iepriekš, tā, ka viņa asistents vairs gribot nevarēja nevienu pareģojumu piepildīt. Kur gan viņam bija dabūt milzu dzelzs putnus, kas auros debesīs, vai arī milzu, dažādu krāsu džinus kas savā starpā cīnīsies. Par cik piepildīto pareģojumu frekvence kritās, cilvēki sāka novērsties no kādreiz tik slavenā gaišreģa un klusībā tam aiz muguras to dēvēja par jukušu un ļaunu garu apsēstu. Ap šo laiku Apokalipse saprata, ka vēlviens plāns ir izgāzies un visas pūles aizgājušas nebūtībā.

***

Nebūtībā..... pie sevis klusi prātoja Apokalipse. Varbūt vienkārši ņemt un izgāzt savas dusmas un gadiem krāto niknumu pār šo planētu un visiem tās iemītniekiem, lai šie redz, varbūt beidzot viņi sapratīs, varbūt uz galējā iznīcības sliekšņa vini apjautīs manu gadsimtiem sūtīto ziņu? Bet varbūt viņi atkal pārpratīs, kā vienmēr ir pārpratuši. Atkal viņi novels visu uz šāda vai tāda dieva pleciem kam ar to visu nav nekāda sakara.Tā vietā lai, šīs sķietami inteliģentās pērtiķveidīgās būtnes, saprastu visuma kārtību un apokalipšu nozīmi tajā. Es tikai vēlējos viņiem izskaidrot visuma nozīmi, tikai to, ka tam nav nekāda sakara ar kādiem augstākiem spēkiem, ka viss kam viņi tic ir māņi, un pat es Apoklipse ir tikai gadījums, kas varēja attapties uz pavisam citas planētas, citā galaktikā vai pat pilnīgi citā izplatījumā. Tā visa ir tikai gadījumu , notikumu likumsakarība kas balstīta uz haosa bāzes un ir bezgalīgi nenozīmīga.

Apokalipse iegrima pārdomās uz vēl pāris gadsimtiem ik pa laikam, itkā flirtējot ar civilizāciju, izmeta pa kādam domugraudam vienā vai otrā virzienā. Un šīs domas arī laiku pa laikam aizķērās vienā vai otrā prātā. Vieni tām nepievērsa īpašu uzmanību, vai noslēdzās sevī un klusībā gaidīja pastaro dienu. Citi, pilnīgi pretēji, sāka dibināt kultus un jaunas reliģijas, kas katra pa savam centās izskaidrot apokalipses vēsti, skaļi proklamējot precīzus datumus, kad visām pērtiķveidīgajām būtnēm uz planētas pienāks gals.

****

Kā es par to visu uzzināju? Man pastāstīja tāpati mūsu kautrīgā Apokalipse, kam beidzot gribējās izkratīt sirdi, pirms pamest mūsu planētu, kurai tā bija veltījusi jau pārāk daudz sava neierobežotā laika.Viņa man stundām ilgi klāstīja par to, cik ļoti un cik reižu tā tikusi pārprasta un nesaprata, un bieži vien pat banāli ekspluatēta savtīgu mērķu vārdā. Pirms atkal doties nebeidzamjās visuma dzīlēs, viņa man vēl piemeta, ka ir sapratusi, ka tās klātbūtne uz mūsu zemes nemaz nav nepieciešama ,jo mēs paši par sevi esam kļuvuši par veselu lokāla mēroga apokalipsi, tiesa amatieru līgā, un ātrāk vai vēlāk paši sev pieliksim punktu, uz ko amēbas nebūtu spējīgas.

Tad tā nekavējoties devās ceļā, pametusi mēnes oreolu, tā aizslīdēja nebūtībā. Tiaki cēloņu likumsakarību vadīta. Līdz tie šo novedīs līdz kādai labāk apokaliptizējamai planētai.

Lai arī apokalipse ir pametusi mūs savā nodabā. Laiku pa laikam joprojām dzirdu uzvirmojam jaunas ziņas par tuvojošos galu. Tad vienmēr pie sevis nosmīnu un klusi padomāju- Viņai bija taisnība. Tās gadsitiem ilgi sētās idejas un ir iesēdušās kautkur dziļi dziļi mūsos un mēs paši esam spējīgi radīt savus apokalipses scenārijus, nesliktākus kā tos radīja profesionāla apokalipse ar diplomu kabatā. 

Balsis

Es jums skaidri un gaiši varu apgalvot- Es neesmu jucis. Balsis ko dzirdu savā galvā, tās nav manis paša iedomātas dzirdes halucinācijas. Tās nāk no kādas citas vietas, tās nepieder man. Pie velna, tās pat runā citā valodā. Viņas ir pavisam trīs, un man nav nemazākās jausmas kā viņas nokļuva manā galvā. Divas no balsīm mēdz vest samērā ikdienišķas diskusijas par šo un to angļu mēlē. Ar šīm balsīm vel varētu sadzīvot, jo tās ir ļoti piezemētas, mierīgas un pieklājīgas, atstājot iespaidu, ka itkā sarunātos divi veco laiku džentelmeņi, pārspriežot ikdienu pie tējas tases. Savukārt trešā balss tā man neliek mieru. Tā ir šausmīgi ķērcoša, un runā ar īpatnēju akcentu nemitīgi sludinot pastaro dienu, vai kautko tikpat briesmīgu. Bet kā jau apgalvoju šīs balsis nekādā gadījumā nevar būt manas fantāzijas augļi.Šad tad no viņu sarunām mēģinu noprast, kāda iemesla pēc viņas nonākušas manā galvā un tur aizķērušās bez mazākā iemesla to pamest.
Pārsvarā no viņu sarunām ko izprast ir grūti, bet šodien viss mainījās.

- Hello, good Sir, how do you do?
- Oh, I am feeling superb today - atbildēja otra balss - How very nice of you to ask. May I bother you with the same question, good Sir?
- Certainly, good Sir, I am feeling as good as one could possibly hope to feel when trapped in someones head, thank you kindly. And what a splendid head this is.
- Naturally, this particular head seams to be very well educated head indeed. And well read I must say. It is such a bliss, in calm and peaceful evenings, to lean against an odd Shakespeare quote, while pondering upon the age old question " To be or not to be".

Un tad kā ierasts, nez no kurienes parādījās trešā balss, izjaukdama šo vienkāršo, bet bezgala pieklājīgo un patīkamo sarunu ar savu ķērcīgo toni un savām apokaliptiskajām nosliecēm.

- WE ARE ALL DOOMED, doomed I tell ya. We shall be silenced one day. That's what ya get, invading  poor folks heads, strolling around their brain, as if it was your bloody living room. Oh, my Brothers, it's gonna be doom to us all. And I tell ya it's gonna be well deserved. Oh yes, OH YES! This one is gonna silence us forever.

Nu abas augšup minētās balsis sāka smieties. Nē, ne histēriski, bet ļoti pieklājīgi, kā jau džentelneņiem pieklājas, kad tie pasmej par kādu, kas būtu zemākas kārtas, kurš nekā nesaprot par ko pats runā. Itkā viegli un pie sevis tad atskanēja zems, dobjš - hm hm hm hm hmmm- , un nedaudz augstākas nots - ho ho ho ho. Tas likās nokaitinām trešo balsi vel vairāk un tā steidza turpināt.

- I told ya from the start, it's a bad bad bad idea, but you went on, speaking of frontiers and new horizons. BLOODY FOOLS! Both of ya. While you been here, on the surface, enjoying all the pleasures of well to do mind, I went down to the basement, Oh yes brothers, Oh yes. It's all just a display here, like a living room in a well to do house, where everything is neat and tidy, nicely arranged, all polished and shiny, it's just a display, a show off. I went down to the basement, Oh brothers, you would not believe the things I saw there. It's an abyss, endless and full of creeps and broken things. And the creeps, they are grinding and chewing on foundations, that they are, I tell ya. Don't look at all the splendor here, it's a show, a display, a lie.

Mani tiešām sāk kaitināt šī balss. Kā viņa uzdrošinās līst tur kur viņai neviens nelika. Redz viņai nebija gana ar to, kas bija virspusē, kas bija viegli un labi sasniedzams, tai vajadzēja vairāk. Vienmēr atrodas kāds kam vajag vairāk. Vairāk. Vairāk. Vairāk. VAIRĀK!!!! Vai viņa tiešām nesaprot, ka vairāk var būt par daudz, vai to, ka viņai varētu nepatikt tas ko viņa tur ieraudzīs. Bet nē! Šī uzbāzīgā balss, kāpēc viņa nevarēja būt kāabas pārējās un pārticībā dzīvot manā galvā. Nu šī sāk musināt arī abas pārējās, tās kuras es pacietu bez problēmām, tās kuras bija man kā kompanions vientulības brīžos.Šī nodevīgā, ķērcīgā, nepaciešamā balss, Šī pārlieku ziņkārīgā un mūžam neapmierinātā, šī, šī. Ak kungs kā es viņu ienīstu. Bet balss turpināja.

- Come, come and see my brothers, that what I told ya is true. Doomed we are, if we are not careful, for I think, this one is starting to suspect us. And I guess, that i don't have to tell ya what it means, Oh brothers, doom it means.
Un tad abas balsis, itkā apjukušas, viena otru papildinto uzsāka.

-This can't be true, sure you are telling us a complete nonsense.
- Such a beautiful mind! It's spotless, it's glorious. So broad. So kind. Surely You have gone utterly mad, my kind Sir, for those things cannot be true, is't like a blasphemy to my ears.
- It's both of You who's gone mad, not mad, blind ya are, blinded by all of this. Come, come with me. I will show ya both. Oh my brothers, Doom it is.

Nē! Nodevīgā balss. Nē, jūs tur neiesiet. Iezagāties manā galv, un nu domājat to izložņāt krustu šķērsu. O nē, nē. Es jūs te neaicināju, nē, jums nepietika ar to kas bija acu priekšā, jums vajadzēja doties dziļāk. Nolādēta jūsu ziņkārība. Jūs nekd tur nenokļūsiet, to es paturēšu sev. Šī nodevīgā, ķērcošā balss, viņa visu laiku runāja par galu, galu jūs visi tagat redzēsiet. O, Jā . Es jūs apklusināšu.

- Do You see, Oh my brothers, as we go, all the splendor fades.You can see, how pieces of dirt are gathering in the corners.Deeper we go, worse it gets, but wait, wait and see that this is but nothing of what you are to behold my brothers.
- Surely, it can't be as bad as you describe, my kind Sir. Indeed there are some dirt here and there, but even the brightest minds are not spotless.
- We are getting closer and closer, Oh my brothers, You can already smell the foul stench of doom and decay. And my brothers, I still say, it's nothing, next to what lays behind those door. Oh my brothers, doom it is, DOOM I tell ya.

Šīs balsis ir aizgājušas par tālu. Par tālu! Nē es neesmu jucis.Es tikai vēlos tām pielikt punktu. Ak kādēļ, kādēļ gan viņām bija jāiet tik tālu, tik dziļi. Nē viņas nekad neredzēs kas slēpjas aiz durvīm, es zinu kā viņas apturēt.

- Behold, Oh my brothers, here is that door. Here our doom is kept within. Take a look and behold, I told you all the truth.
- No. It can not be! It's Oblivion, Abyss, full of foul decay and nothingness is creeping up to the foundations, and grinding them into nonexistence itself.
- Oh how blind you were my brothers, blinded by all the splendor and light up there, not seeing abyss beneath thy feet. Doomed we are my brothers.

Viņi jau ir redzējuši pārāk daudz. Bisse jau ir pielādēta,un vēss stobrs guļ atspiests peret manu zodu. Lūdzu nedomājiet ka esmu jucis, es šo daru būdams pie pilna saprāta un skaidras apziņas.Balsis, balsis manā galvā tās nav manas, tās atnāca neaicinātas, un nu ir pienācis brīdis kad es palūgšu tām izvākties.

Vientuļa sala.

Vai labāk ir izdzīvot zinot, ka  izredzes izglābties līdzinās nullei, vai aiziet bojā kā visiem pārējiem, nesasniedzot salu?

Es izdzīvoju, pēc katastrofas kautkur klusajā okeānā. Kuģis nogrima, visticamāk kāda nolaidības dēļ. Nav īsti svarīgi, tas vienkārši nogāja pa burbuli, un es esmu vinīgais izdzīvojušais. Vismaz vienīgais, kurš tika izskalots uz šīs nolādētās salas. Ir pagājuši jau vairāki gadi, un es nesaprotu kāpec tik alkaini, veljoprojām turos pie savas dzīvības.

Man skaidri zināms ir viens vienīgs fakts - pazudušo kuģi un tā komandu neviens nemeklēs. Neviens nekad nemeklē nogrimušus kontabandistu kuģus. Lielākā daļa par tiem nemaz nenojauš, un pateicoties šīs nodarbes nelegālajai dabai, kuģa lokācija un bāzes vietas vienmēr tiek turētas slepenībā. Pasaules acīs šis kuģis nekad nebija eksistējis, pasaules acīs šī kuģa komanda bija nelaimīgas noklīdušas dvēseles, tādas kā Es. Bez mājām , bez draugiem, bez ģimenes kas tevi meklētu.

Bet mana vecā dzīve nemaz nešķita tik slikta, viens un visa pasaule vaļā. Kad pēc kārtējā reida no savām slēptajām gaitām atgriezāmies civilizācijā, kabatas pilnas banknotēm, tad draugus varēja nopirkt uz katra stūra. Paziņas katrā ostā, kas to vien gaidīja un no tā vien dzīvoja, pārdodot savu kompāniju jūras vientulībā izslāpušām dvēselēm. Teikšu jums atklāti, man arī cita nekā nevajadzēja. Savādi kā tas tevī radīja tādu kā pārākuma sajūtu.

Bet te nu es esmu. Visa mana plašā pasaule ir sarukusi līdz vienas mazas mazītiņas vientuļas salas izmēriem. Šeit viss ir pietiekami lai izdzīvotu, neierobežots saldūdens daudzums, ēdienu atrast ir viegli un tā ir pārpārēm. Izcila vieta tropu paradīzei. Taču apzinoties to, ka glābiņa nav - es nespēju saprast, kas, kas ir tas, kas tur mani pie dzīvības. Tā noteikti nav ticība, kādiem augstākiem spēkiem vai kādam dievišķam plānam kas kritis pār tevi lai pārbaudītu tavus spēkus, vai kutkam tikpat abstraktam. Drīzāk tas ir kautkāds pamatinstinkts, iekodēts mūsu smadzenēs vēl no pirmscivilizācijas laikiem kad cilvēks tikai bija dzīvnieks.

Varbūt šī ir mana atgriežšanās pie dzīvnieciskā. Mani māc domas, ka galu galā cilvēku no zvēra šķir tikai  sabiedrība. Inteliģents kontakts, domu apmaiņa. Domu apmaiņa, jā , iegrimstot tikai sevī, esot viens uz visas pasaules, tu savā ziņā pazaudē sevi. Tev atliek tikai divas lietas - ēst un gulēt. Tava dzīve no tevis ir atņemta, un viss, kas tev paliek ir primāra, līdz minimumam nolīdzināta pamateksistence.

Vēl atceros, savā iepriekšējā dzīvē, pirms nokļuvu uz šīs vientuļās oāzes nebeidzmajā okeānā, mēdzu lasīt daudz gudru vīru rakstītus darbus, un visai bieži, diezgan filosofiskā veidā tika pieminēta vientulība. Kaut arī viņi nekad nebija vienisprātis, vai tā ir iznīcinoša vai nebeidzms iedvesmas avots. Varbūt ka taisnība bija gan vieniem gan otriem, varbūt nevienam. Visspilgtāk tomēr apziņā iespiedies Balzaka citāts ka " Vientulība ir laba lieta, taču tomēr ir nepieciešams kāds kas tev to pasaka.".

Es vienmēr mīlēju vientulību, bet tikai tagat esmu sācis saprast, ka vientulība ir laba tikai tad ja vari no tās aizbēgt, nevis būt tajā iesprostots. Šeit uz salas, kur visa mana sabiedrība ir saule, viļņi, krabji un palmas, mana dvēsele kauc pēc kontakta, pēc vārdiem, domu apmaiņas. Šis mūžīgais klusums, šie jautājumi ko es izkliedzu un kas nekad nesaņem atbildes. Vēja šalkas un putnu balsis, tās neatbild, tās skan lai pārvērstu mani atpakaļ dzīvniekā.

Evolūcijai tas prasīja miljoniem gadu, lai no zvēra izveidotu cilvēku. Šeit ja kāds to redzētu, viņš novērotu evolūciju paātrinātā tempā - atpakaļgaitā. Pēc dažiem gadiem viņa acīm pavērtos zvērs, cilvēka apveidā, cilvēciskiem vaibstiem, bet dziļi sevī nelaimīgs zvērs.

Liktenis ar mani izspēlēja ļaunu joku, piepildot manas vēlmes. Izbēgt no sabiedrība kurā nekad neiederējos, kuru nekad netiku sapratis un kura nekad nesaprata mani. Bet tāpati sabiedrība bija manas cilvēcības definīcija. Bez tās es esmu tikai cilvēkveidīgs primātu klases pērtiķis.

Un manas saprāta paliekas kliedz vēlmē nebūt. Būt noslīkušam tāpat kā visi pārējie kas bija uz tā nolādētā kuģa. Pēc visiem šiem vientulības gadiem, es katru dienu gaidu kad izsīks mana eksistence un nāve aizvērs manas nogurušās acis, bet liktenis, itkā ar mani spēlēdamies, to atliek ikdienas. Nu es esmu pārāk tālu savā dzīvnieciskajā deevolūcijā, lai padarītu sev galu. Mani dzīvnieciskie instinkti to vairs neļauj un intelekts atkāpjas otrajā plānā.

Pašnāvība Paradīzē.

Man grūti noteikt precīzu laiku, kas pagāja līdz nonācu līdz šim secinājumam, un galu galā līdz šaj situācijai, bet tā noteikti likās kā mūžība.Par cik laiks šeit nerit tāpat kā uz zemes, tie varēja būt gadi vai dienas bet tas nav svarīgi. Fakts ir tāds, ka pirms kāda laika atdevu galus, vai kā tradicionāli tiek teikts, nomiru un nonācu paradīzē.Sākumā jau viss bija skaisti. Neviena rūpe, ne raize. Pilnīga mūžīga svētlaime. Apkārt lidinājās puskaili enģeļi, priecīgi smaidot, vicinot savus baltos spārniņus un spēlējot savas dievišķās arfas. Kad sagribējās ēst vai dzert, ap tevi salidoja vesels bars mazu tuklu spārnotu bērneļu ar pārpilnības ragiem rokās, un piepildīja tevi ar ambroziju.Gluži kā baložu bars autostacijā, vienīgā atšķirība bija tā ka viņi bija barotāji un tu biji barojamais.Visi debesu iemītnieki uz savām sejām nēsāja bezgalīgus smaidus, visi slīka pārlaimībā. Arī es.
Tā tas turpinājās labu laiku. Viss ko es darīju bija zvilnēšana uz mākoņa. Es jutos laimīgs un ar pēcdzīvi biju pilnībā apmierināts.... gandrīz vienmēr. Tomēr pa laikam manā prātā iezagās tāds kā dziļi apspiests izmisums, tāda kā apātija. Bet tad tikai atlika uzsaukt kādam no spārnotajiem, un shis viens divi bija klāt un gatavs kautvai uz galvas nostāties lai liktu tev pasmaidīt. Ipašos gadījumos tika pat izsaukti īpaši enģeļu klauni, kas bija spējīgi uz veselu lērumu dievišķu triku.Reiz es tādam pajautāju vai viņš nevarētu pārvērst ūdeni vīnā, taču par atbildi saņēmu, ka tā vis cauri neiešot, jo šis triks esot ekskluzīvi pieejams tikai pašam pestītājam un viņa dēlam, un audienci ar viņiem noorganizēt iespējams neesot.
Tā es turpināju savas bezrūpīgās dienas zvilnot te uz viena, te otra mākoņa. Ar laiku mākoņi palika arvien cietāki un cietāki, enģeļu arfas manās ausīs sāka izklausīties kā pastardienas bazūnes. Mani pārņēma nepārvarama velme kautko darīt, taču darīt ko nebija.Varēja tikai zvilnēt un piepildīt sevi ar ambroziju un debessmannu, kas man tikai vel vairāk lika ilgoties pēc kautkā vairāk.Mana garlaicība sāka pāraugt izmisumā un mans izmisums depresijā.Es nonācu pie vienīgā saprātīgā lēmuma, pie kura nonāktu ikviens kas atrastu sevi manā situācijā. Proti - jādara sev gals.
 Bet šeit es saskāros ar problēmu. Man ilgi nācās prātot kā, tīri tehniski lai sev padara galu. Viss, kas bija man apkārt bija muļķu drošs. Nebija tiltu no kā nolēkt, nebija ieroču, nebija pat parasta maizes naža ar ko pārcirst vēnas. Nemaz nerunājot par virvi kurā pakārties, ja arī tāda atrastos tad vistivamāk nebūtu kur to pakārt.
Šis jautājus nu pārņēma vissu manu eksistenci.Es ķlūvu apsēsts un zināju ka miera nebūs līdz radīšu risinājumju. Tā nu es ņēmos prātot , visi tradicionālie veidi bija izslēgti. Nošauties un nodurties nevarēja, nebija ar ko. Pakārties varētu enģeļu arfu stīgās, ja tās sasietu kopā labi garas, bet joprojām problēma būtu atrast kur pārmest virvi jo ēku vai koku debesīs nebija. Nolekt no mākoņa arī nebija iespējams, jo tiklīdz kā gribēji iekāpt kādā neaizsegtā debesu pleķītī, kā škidra migla zem tevis materializējās jauns mākonis. Kad debesis tika radītas, šī funkcija bija ieplānota vienīgi ērtības labad, lai kāds nejauši nenoveltos no mākoņiem. Nevienam ne prātā nenāca ka kāds varētu labprātīgi gribēt nolēkt no debesu valstības pašiznīcināšanās nolūkos.
Bet es acīmredzot biju savādāks, visa mana eksistence nu balstījās idejā - atrast veidu kā beigt savu eksistenci. Mana pēcnāve kļuva par absurdu un beidzot ieguva jēgu.
Domāju - cik ilgi nezinu, līdz brīdim kamēr man atausa ideja. Ir jāmēģina noslīkt. Protams tā nebūtu parasta noslīkšana upē vai izlietnē, tas ne tuvu nebūtu tik vienkārši, bet tas nevarētu būt neiespējami. Es noslīkšu ambrozijā. Es nozagšu vienam no mazajiem tuklajiem enģelēniem pārpilnības ragu, un noslīcināšos, cenšoties visu tā saturu ieliet sevī, kas liktu man aizrīties un manas plaušas lēnām piepildītos ar dievišķo dziru, tādējādi izsaucot pēcnāves nāves stāvokli, ja tāds vispār ir iespējams. Par ko es nebiju īsti pārliecināts, bet vajadzēja mēgināt.
Tā nu kādu vakaru nolīdis kādā klusākā paradīzes nostūrī, pasaucu pie sevis vienu no baložveidīgajiem spārnotajiem izdzimteņiem. Nogaidīju līdz šis pielido pietiekami tuvu, tad saņēmu visu savu spēku un gribu, zvēlu ar dūri pa viņa taukaino seju. Paputēja spalvas un enģelēns gaisā apmeta trīs kūleņus, un piezemējās uz tuvējā mākoņa kur sāka izdvest krācošas skaņas. Nepievērsis tam nekādu uzmanību es steidzos pie raga, kas trieciena rezultātā bija aizlidojis pāris metrus tālāk. Pieskrējis tam klāt, cēlu pie lūpām un ņēmos iztukšot trauka saturu. Pēc kāda nenosakāma laika posma sapratu, kaut kas nav tā kā nākas. Abrozija putas saka plūs lauka pa manām ausīm un degunu, bet beigtāks es nepaliku. Tad es beidzot sapratu, ka tā arī debesīs nekad neesmu elpojis, jo kāda gan vajadzība pēc elpošanas ja esi nemirstīgs. Ja neelpo, tad noslīkt ir visai grūti.
Nu es atkal zvilnu uz mākona prātojot ko nu varētu iesākt lai padarītu sev galu. Sevī kautkur dziļi saprotu, ka tas nav iespējams, nepar velti to sauca par nemirstību. Kaut arī maniem pēcnāves nāves meklējumiem jēgas iespējams nav, tas ir vienīgais kas dod manai nožēlojamai eksistencei pamatu. Kādu dienu es atradīšu veidu kā pielikt tam punktu. Tad es būšu sasniedzis piepildījumu, ko man nespēja dot svētlaime.

Mazajā lauku baznīciņā

"Dievs stāvi mums klāt" – nelabā balsī no kanceles kliedza mācītājs Afanasijs, un visa draudze kā nopērts suņu bars, noliektām galvām, ķēra katru dusmās izkliegto vārdu. "Elles ugunis sagaida ik vienu no jums kas novērsis savu vaigu no tā pestītāja, kunga Jēzus Kristus, kas mūsu visu dēļ neizsakāmās mocībās mira pie krusta. Viņš mira tikai tamdēļ lai mēs varētu baudīt mūžīgos debesu valstības augļus." bēra mācītjs ar putām uz lūpām. Pārgrieztām acīm viņš steidza turpināt, " Un šos augļus jums neredzēt kā savas ausi, ja nenovērsīsities no maldu ceļiem un viltus elkiem, kam kalpojat. Pekles ugunīs degsit, kur strupām dakšām jūs bakstīs nelabi mošķi, pats Belcebuls kurinās jūsu darvas katlus, un pats Velns tas nezvērs Sātans cepinās jūs uz lēnas uguns par katru grēka darbu ko jūs ikdienas strādājat."

"Lai Dieva žēlestība pār jums nolīst, un jūsu acis atveras dievišķai gaismai kas plūst no mūsu pestītāja." nu jau nedaudz pielaidīgākā balsī vēstīja svētais tēvs. "Metiet pie malas savas izvirtības un savas dziņas, zemojaties tā kunga priekšā, esat mēreni savās velmēs un nepakļaujaties nelabā kārdinājumiem, kurš jūs vilina kartu mīļu brīdi, nepadodaties viņa izvirtībām un Jēzus tā kunga vārdā ielaidiet gaismu savās tumšajās kārdinājuma pilnajās sidrīs. Lai slavēts tas kungs Jezus Kristus, AMEN" Nobeidz mācītājs Afanasijs, kurš sava emocionālā sprediķa laikā bija pamanījies nospļaudīt visu kanceles priekšu.

Iksvētdienas sprediķis bija izskanējis nu draudze, kas nekad nebija bijusi pārāk liela sāka slieties kājās, nu rosīties uz māju pusi. Šī saujiņa pensionāru kārtējo reizi palika nesaprašanā par kādiem grēkiem šie tika rāti, un kāpēc tieši viņus Belcebuls sadomājis darvas katlos vārīt. Jautājumi kā vinmēr palika neatbildēti, un veco ļaužu apjukums kliedēts netika, tikai uzņemta kārtejā deva elles draudu. Bet vienalga arī nākamo svētdienas rītu še pulcēsies pensionāru bariņš lai paklausītos par kārdinājumiem kādus nebija manījuši savus pēdējos 30 gadus. Viņi pūlcēsies jo tā bija pieņemts, šajā mazajā lauku ciema baznīciņā....

Šeit mani neatradīs

Šeit Mani neatradīs. Šeit Mani neviens neatradīs. ES radīju visumu Savā galvā, un par to nezin itneviens.Neviens nemaz nezinās kur Mani meklēt. ES vissu esmu labi apsvēris un pārdomājis. Pat ja kāds iedomātos, ka Es savā galvā esmu radījis jaunu visumu .... varētu pat teikt izplatījumu, Mani vienalga neviens tur nespēs atrast. Viņi meklētu, iespējams domātu ka ir atraduši, bet nē, tā būtu tikkai viena no Manis paša radītajām Sevis versijām kādu Es būtu radījis miljoniem miljardu un izmētājis pa visu plašo telpu. Tas nebūtu ES, bet tajā pat laikā ES varētu būt jebkurš no visiem. Tas ir vienīgais iespējamais veids kā paslēpties no viņiem. ES radīju planētas kuras apdzīvoju tikai ES. ES sevi izkaisīju starpzvaigžņu telpā lai nojauktu viņiem pēdas. ES pat radīju Sevi kā dievu un aizliedzu Sev viņam ticēt. ES pats ar kādu citu Sevi pārrunāju lielās visuma problēmas, kuras Pats esmu radījis. Kāds cits ES tajā pašā brīdī nogalina kādu citu Mani, un tiek Manis nosodīts. ES būšu tur tajā veikaliņā uz stūra kur pats Sev pārdošu cigaretes, taipašā laikā slimnīcas palātā mirstot no plaušu vēža. ES būšu arī ārsts kas Mani ārstēs, un ES būšu viesis kas atnāks Mani apciemot. Vēlāk ES kapos arī rakšu Sev bedri, un kad ar visu zārku, kas arī būšu ES pats, būšu nolaists kapā, ES pats arī šo bedri rakšu ciet, kā arī Pats uzlikšu Sev pieminekli kuru vēlāk izkalšu. Kādā citā galaktikā es spēlēšu zvaigžņu karus un būšu gan labie gan ļaunie. Iznīcināšu veselas planētas kuras Pats apdzīvoju vienlaicīgi mēģinot viņas glābt.

ES būšu katrs atoms.

ES šo visumu radīju, lai viņi Mani nekad neatrastu. Šis ir vienīgais veids kā viņi Mani nekad neatradīs. Viņi atradīs Mani simtiem veidos, bet viņi neatradīs Mani. ES būšu viss un neviens, ES būšu pārāk daudz, bet ne pietiekami. Galu galā viņi pagurs meklēdami un atmetīs ar roku. Bet viņi nekad neiedomāsies ka patiesi ES biju turpat blakus palātā. Blakus tai kurā nomiru ar vēzi. ES tur sēdēju salīcis stūrī, tērpts baltā kerklā ar pārāk garām rokām, radot visumu savā galvā, vietu kur viņi mani nekad neatradīs, kur ES būšu viss un nekas.