Vai labāk ir izdzīvot zinot, ka izredzes izglābties līdzinās nullei, vai aiziet bojā kā visiem pārējiem, nesasniedzot salu?
Es izdzīvoju, pēc katastrofas kautkur klusajā okeānā. Kuģis nogrima, visticamāk kāda nolaidības dēļ. Nav īsti svarīgi, tas vienkārši nogāja pa burbuli, un es esmu vinīgais izdzīvojušais. Vismaz vienīgais, kurš tika izskalots uz šīs nolādētās salas. Ir pagājuši jau vairāki gadi, un es nesaprotu kāpec tik alkaini, veljoprojām turos pie savas dzīvības.
Man skaidri zināms ir viens vienīgs fakts - pazudušo kuģi un tā komandu neviens nemeklēs. Neviens nekad nemeklē nogrimušus kontabandistu kuģus. Lielākā daļa par tiem nemaz nenojauš, un pateicoties šīs nodarbes nelegālajai dabai, kuģa lokācija un bāzes vietas vienmēr tiek turētas slepenībā. Pasaules acīs šis kuģis nekad nebija eksistējis, pasaules acīs šī kuģa komanda bija nelaimīgas noklīdušas dvēseles, tādas kā Es. Bez mājām , bez draugiem, bez ģimenes kas tevi meklētu.
Bet mana vecā dzīve nemaz nešķita tik slikta, viens un visa pasaule vaļā. Kad pēc kārtējā reida no savām slēptajām gaitām atgriezāmies civilizācijā, kabatas pilnas banknotēm, tad draugus varēja nopirkt uz katra stūra. Paziņas katrā ostā, kas to vien gaidīja un no tā vien dzīvoja, pārdodot savu kompāniju jūras vientulībā izslāpušām dvēselēm. Teikšu jums atklāti, man arī cita nekā nevajadzēja. Savādi kā tas tevī radīja tādu kā pārākuma sajūtu.
Bet te nu es esmu. Visa mana plašā pasaule ir sarukusi līdz vienas mazas mazītiņas vientuļas salas izmēriem. Šeit viss ir pietiekami lai izdzīvotu, neierobežots saldūdens daudzums, ēdienu atrast ir viegli un tā ir pārpārēm. Izcila vieta tropu paradīzei. Taču apzinoties to, ka glābiņa nav - es nespēju saprast, kas, kas ir tas, kas tur mani pie dzīvības. Tā noteikti nav ticība, kādiem augstākiem spēkiem vai kādam dievišķam plānam kas kritis pār tevi lai pārbaudītu tavus spēkus, vai kutkam tikpat abstraktam. Drīzāk tas ir kautkāds pamatinstinkts, iekodēts mūsu smadzenēs vēl no pirmscivilizācijas laikiem kad cilvēks tikai bija dzīvnieks.
Varbūt šī ir mana atgriežšanās pie dzīvnieciskā. Mani māc domas, ka galu galā cilvēku no zvēra šķir tikai sabiedrība. Inteliģents kontakts, domu apmaiņa. Domu apmaiņa, jā , iegrimstot tikai sevī, esot viens uz visas pasaules, tu savā ziņā pazaudē sevi. Tev atliek tikai divas lietas - ēst un gulēt. Tava dzīve no tevis ir atņemta, un viss, kas tev paliek ir primāra, līdz minimumam nolīdzināta pamateksistence.
Vēl atceros, savā iepriekšējā dzīvē, pirms nokļuvu uz šīs vientuļās oāzes nebeidzmajā okeānā, mēdzu lasīt daudz gudru vīru rakstītus darbus, un visai bieži, diezgan filosofiskā veidā tika pieminēta vientulība. Kaut arī viņi nekad nebija vienisprātis, vai tā ir iznīcinoša vai nebeidzms iedvesmas avots. Varbūt ka taisnība bija gan vieniem gan otriem, varbūt nevienam. Visspilgtāk tomēr apziņā iespiedies Balzaka citāts ka " Vientulība ir laba lieta, taču tomēr ir nepieciešams kāds kas tev to pasaka.".
Es vienmēr mīlēju vientulību, bet tikai tagat esmu sācis saprast, ka vientulība ir laba tikai tad ja vari no tās aizbēgt, nevis būt tajā iesprostots. Šeit uz salas, kur visa mana sabiedrība ir saule, viļņi, krabji un palmas, mana dvēsele kauc pēc kontakta, pēc vārdiem, domu apmaiņas. Šis mūžīgais klusums, šie jautājumi ko es izkliedzu un kas nekad nesaņem atbildes. Vēja šalkas un putnu balsis, tās neatbild, tās skan lai pārvērstu mani atpakaļ dzīvniekā.
Evolūcijai tas prasīja miljoniem gadu, lai no zvēra izveidotu cilvēku. Šeit ja kāds to redzētu, viņš novērotu evolūciju paātrinātā tempā - atpakaļgaitā. Pēc dažiem gadiem viņa acīm pavērtos zvērs, cilvēka apveidā, cilvēciskiem vaibstiem, bet dziļi sevī nelaimīgs zvērs.
Liktenis ar mani izspēlēja ļaunu joku, piepildot manas vēlmes. Izbēgt no sabiedrība kurā nekad neiederējos, kuru nekad netiku sapratis un kura nekad nesaprata mani. Bet tāpati sabiedrība bija manas cilvēcības definīcija. Bez tās es esmu tikai cilvēkveidīgs primātu klases pērtiķis.
Un manas saprāta paliekas kliedz vēlmē nebūt. Būt noslīkušam tāpat kā visi pārējie kas bija uz tā nolādētā kuģa. Pēc visiem šiem vientulības gadiem, es katru dienu gaidu kad izsīks mana eksistence un nāve aizvērs manas nogurušās acis, bet liktenis, itkā ar mani spēlēdamies, to atliek ikdienas. Nu es esmu pārāk tālu savā dzīvnieciskajā deevolūcijā, lai padarītu sev galu. Mani dzīvnieciskie instinkti to vairs neļauj un intelekts atkāpjas otrajā plānā.
