trešdiena, 2014. gada 26. marts

Neliels review "Rakstu vācēja ceļš"

Lai gan neesmu pārāk biežs fnatāzija literatūras lasītājs, tomēr šad un tad patīk pārlapot ko vieglu, kas neliek prātam ieslīgt pārāk garās pārdomās liekto vienu teikumu pārlasīt piecas reizes. Jāņa Valka, jeb vienkārši Walka grāmatai "Rakstu vācēja ceļš" mani piesaistīja netikai fakts, autors pats man ir pasens draugs, bet arī paviasm vienkārša ziņkārība, jo grāmatas apraksts izkalusījās varen kārdinošs.
Tātad īsumā, romāns ir savāda mikstūra, kas sevī ietver elementus no fantāzijas, zinātniskās fantastikas un labas devas piedzīvojumu žanra. Romānā aprakstīts Rakstu vāceja Tagoberta Dazdrangona Temudžina Jāņa Pāvila Bartalomeja di Ego jeb īsāk sakot Tago ceļš cauri savādai pasaulei. Ceļš ir Tago uzdevums, lai arī šai gadījumā uzdevums ir vecais labais "aizej tur nezin kur, atnes to nezin ko". Neskatoties uz uzdevuma neskaidro dabu, soli pa solim protagonists cīnas pretīm nospraustajam mēķim, ik uz soļa pārvarot lielākas vai mazākas nepatikšanas un iegūstot jaunas norādes.
Darba galvenais varonis Tago, visnotaļ liekas cilvēks ar nesatricināmu morālo stāju (dažkārt pat likās, viņš rīkojas pārlieku pareizi, bet tas lai paliek mans subjektīvais viedoklis) kam uzdotais pienākums ir svētāks par visu, pat par savu dzīvību. Jebkurš viņa solis ir skaidri pārdomāts un ved tieši pretīm nospraustajam mērķim. Nepatikšanas kurās viņš laiku pa laikam iekuļas, viņš pārvar bez pārlieku lielām pūlēm, lai arī dažas no tām prasa lielāku pacietību, bet gandrīz vienmēr pie rokas atrodas kāds brīnumu līdzekis vai kāds negaidīts svešinieks, kas palīdz no misēkļa izkūlties. Atzīšu laiku pa laikam vēlējos lai atrisinājumi būtu sarežģītāki un grūtāk iepriekš paredzami.
Pasaule kurā norisinās darbība būvēta samērā interesanti. Tajā pastāv dažādas valstis kurās ir dažādi attistības līmeņi, un praktiski nepilnu četrsimt lapušu gaitā lasītājs ir pabijis sākot no vidusliaikiem beidzot ar kautko līdzīgu mūsdienām.
Neņemot vērā dažas nianses šis rakstu darbs gāja pie sirds tīri labi, un tika piebeigts nieka trīs piegājienos. Vietām lika aizdomāties, ka šis darbs būtu tapis ja Dens Brauns jaunībā pārlasot Umberto Eko būtu mēģinājis sarakstīt Kiplinga "Ķēniņa Zālamana zelta raktuves". Visā visumā ja gadās pa rokai un ir velme pēc kā viegli un ārti lasāma noteikti iesaku pievērst uzmanību šim darbam.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana